Cēsu 1. pamatskola – mācību iestāde, kuras pirmsākumi Cēsu pusē meklējami pirms 390 gadiem, – ir ar stabilām tradīcijām. Viena no tām ir apaļo gadskārtu svinēšana ne tikai skolēnu, bet arī absolventu vidū.
Tās ir reizes, kad tagadējie un kādreizējie audzēkņi sastopas arī uz vienas skatuves. Paradokss ir tikai tas, ka Cēsu 1. pamatskola – skola ar mūzikas ievirzi – joprojām dzīvo savu dzīvi bez skatuves. Ik pa laikam sporta zāle pārvēršas par koncertu zāli. Par lielu un piepildītu tā atkal kļuva salidojuma laikā, kad pulcējās absolventu simti. Skatuvi, lai to uzbūvētu un ar skaņu tehniku aprīkotu jubilejas sarīkojumam, bija uzdāvinājis 2000.gada absolvents Reinis Reķis. “Man šķita, ka tā būtu laba dāvana skolai,” sacīja absolvents, kurš arī uzstājās ar bungu solo priekšnesumu un skolasbiedriem spēlēja arī salidojuma ballē.
Laimīgi tie, kuri var dzīvot savā pilsētā un savā skolā laist bērnus. Ar tādām noskaņām uz salidojumu bija atbraucis Reiņa vecākais brālis Kristaps Reķis, 1997. gada absolvents, kuru profesionālā darbība aizvedusi prom no Cēsīm. “Salidojumi ir tās reizes, kad gribas būt Cēsīs,” viņš saka. Reķu dzimta nebūt nav vienīgā, kura jau trīs paaudzēs ir 1.pamatskolas audzēkņi. Tādi ir arī astoņdesmit gadu vecumu nupat sasniegušās cēsnieces Brigitas Roskas dzimtā. Pamatizglītību te ieguvusi pati, pēc tam meitas un mazbērni. “Mamma nesadūšojās atnākt uz salidojumu, mēs gan!” sacīja Gita Andersone.
“Es atlidoju!” – tie bija paši spārnotākie teicieni un kvēlākie apkampieni ar absolventiem, kas bija speciāli ieradušies no savām mītnes vietām citās Eiropas valstīs. Tādus apkampienus bija priecīga saņemt arī mūzikas stundu, kora un klavierspēles skolotāja Antra Svetoka. Viņa teic, ka gadiem neesot nozīmes. Visi no audzināmajām klasēm ir atmiņā, katru prieks satikt, lai kādi delveri arī bijuši.
Skolotāju istaba šajā salidojumā bija atvēlēta skolas beidzējiem 50. un 60. gados. Šogad krietni lielā pulkā bija sanākuši tie, kuri pamatskolu absolvēja 1959. gadā. Viens no viņiem – Indulis Balodis – bija uzņēmies klasesbiedru pulcināšanu, bet pilnībā tas nebija izdevies. Sarakstā pie dažiem vārdiem joprojām bija lielas jautājumu zīmes, negūts apliecinājums tam, kur viņu ceļi aizveduši. “Kopš beidzu šo skolu, pirmo reizi mani sasniedza klasesbiedru uzaicinājums uz salidojumu,” sacīja Dace Ošiņa, pedagoģe skolā Salacgrīvā. 1959. gada absolventi salidojuma dienā sagādāja emocionālu dāvanu savai audzinātājai Intai Vīksnai. 80 gadīgā dāma tika lūgta atminēties, kā sauc katru no pirmās audzināmās klases skolēniem, un dažkārt viņai tas izdevās, bet dažam tomēr bija jānosauc savs vārds, lai skolotājai kļūtu skaidrs.
“Cik labi, ka mēs varējām satikties, citādi, Dievs, pasargā, jālasa skolasbiedru vārdi laikraksta “Druva” bēru paziņojumos,” dzīves realitāti novērtēja Dace Ošiņa. “Taisnība jau ir – esam izrakteņi!” humora pilns skolas salidojumā bija Andrejs Nestro, kurš septiņgadīgo pamatskolu šeit beidzis 1950. gadā, direktora Otto Zariņa laikā, un zināja teikt, kā tas ir – skolā dziedāt svešu valstu himnas: “Man bija jādzied arī Lielvācijas himna.”
Cēsu 1. pamatskolas 390. jubilejas koncerts šoreiz izskanēja ar pašas tautas pieņemtu himnu – Imanta Kalniņa sarakstīto “Dziesma, ar ko tu sācies”.
Komentāri