Daudzo laucinieku vidū, kuri pirms astoņpadsmit gadiem brauca sargāt trauslo Latvijas neatkarību, bija arī rozulieši. Autobuss uz Rīgu devās katru dienu, vieni atgriezās, citi brauca vietā. Braucējus koordinēja Sofija Zambare un Dainis Kūriņš. “Tas bija neaizmirstams laiks,” tagad saka Aldis Legzdiņš, Jānis Plūme, Anita Nolberga un Ervīns Pokkers. Ar viņiem saruna par to laiku un šodienu.
Anita Nolberga: – Braucot uz barikādēm, ne jau domāju par cīņu, tas bija kā tāds masu pasākums, kurā jāpiedalās. Pirmās dienas bija interesanti – staigājām pa Rīgu, gājām uz kino. 20.janvāra vakarā mūsu maiņa brauca mājās. Tad dzirdējām šāvienus. Autobusā iestājās pilnīgs klusums. Sapratām, ka kaut kas nelāgs notiek, un pirmā doma – kas būs ar tiem, kuri tikko atbrauca.
Aldis Legzdiņš: – Arī es taisījos braukt mājās, bet daži mūsējie kavējās. Tā paliku uz otru maiņu. Dežurējām pie Ministru padomes.
Jānis Plūme: – Iznācām no kinoteātra, dzirdējām – šauj. Kāds vēl noteica, ka tramvajs brauc. Nē, man skaņas bija pazīstamas. Skrējām uz Esplanādi, mūs klāt nelaida.
Ervīns Pokkers: – Jānis ieraudzīja milici ar automātu, pieskrēja klāt: “Dod automātu!”
Jānis Pokkers: -Tā bija. Ja būtu dabūjis ieroci, būtu ziepes.
Aldis Legzdiņš: – Diezin, vai mēs te sēdētu. Un kas vispār būtu noticis.
Jānis Plūme: – Teicu milicim: “Tavējos šauj. Nestāvi!” Viņš kā ērglis – nedošu automātu. Pareizi bija, viņš atradās postenī.
Aldis Legzdiņš: – Stāstīja, ka nodedzinātajā “Volgā” esot kāds nošauts, skrēju skatīties. Viss bija sapūsts ar ugunsdzēsēju putām. Paldies Dievam, tur neviena nebija.
Jānis Plūme: – Tagad var pasmieties, bet tad bija nopietni. Viļņā jau bija padomju tanki, arī mēs gaidījām.
Ervīns Pokkers: – Kā jauniem un dulliem, mums tas bija piedzīvojums. Teica – gulties, mēs skrējām. Ja Jānis, kurš izgājis Afganistānu, skrēja, negūlās, nevarēju atpalikt. Tagad atceroties, smiekli nāk – četri vīri aizslēpušies aiz dažus centimetrus resnas eglītes. Lodes spindzēja virs galvām.
Jānis Plūme: – Ja būtu gribējuši, mūs visus būtu nošāvuši. Pabiedēja, un mēs virsū negājām. Tas bija patriotisms, Latvija jāaizstāv. Tagad laikam karam jābūt, lai ietu. Tad nebija jāmudina.
Anita Nolberga: – Mobilo telefonu jau nebija. Mājās televizors netika izslēgts, visi dzīvoja līdzi. Tajā naktī nošāva operatoru Andri Slapiņu. Televīzija rādīja šaušanu Esplanādē. Tumsa, skan šāvieni, daudzi satraukti skrien, starp tiem arī Aldis. Viņam vēl prasīja, kas tur notiek. Tad satraukums bija neizstāstāms. Nezinājām jau, kas noticis ar mūsējiem. Aldis Legzdiņš: – Nācām no Iekšlietu ministrijas, tad arī nofilmēja. Tā šaudīšanās bija tāda interesanta, tai vajadzēja iedzīt bailes. Ervīns Pokkers: – Kad atgriezos mājās, visi raudājām. Tā bija katrā ģimenē. Jānis Plūme: – Tā vienotība, kopīgā doma par Latviju! Tas bija tikai toreiz. Vecas sieviņas atnesa tēju, cimdus. “Lai jums, dēliņi, silti!”
Ervīns Pokkers: – Sveši cilvēki cits citam vēlēja labu, apskāvās. Jānis Plūme: – Bija jau arī pa vidam lecīgi krievi, kuri teica: “Ko jūs iedomājaties!”
Anita Nolberga: – Emocionālais pacēlums bija ļoti liels. Aldis Legzdiņš: – Otrreiz tādas vienotības, kāda bija toreiz, nebūs. Anita Nolberga: – Tagad arī Rīgā notiek manifestācijas. Arī tagad tautai ir grūti, bet reizē katrā strādā kaut kādas bremzes, neticība. Toreiz ekonomiskā situācija bija cita – visiem bija darbs, bijām paēduši. Mēs gribējām brīvu Latviju, savu Latviju. Jānis Plūme: – Cīnījāmies pret svešajiem. Bijām gatavi sadoties rokās un nostāvēt. Mums bija mērķis – brīva Latvija. 2009. gada 13.janvārī nebija mērķa.
Uzrunās pareizi pateica – lauki sagrauti, darba nav. Bet, ko darīt, kāda ir izeja?
Anita Nolberga: – Toreiz stāvējām un sargājām Saeimu no svešiem, tagad tai metām ar akmeņiem. Jānis Plūme: – Divdesmit gados daudz kas nav bijis, kā gribējām.
Ervīns: Pokkers: – Ne jau laucinieki brauca demolēt. Finansiālā situācija daudzās ģimenēs ir traģiska.
Aldis Legzdiņš: – Ne cilvēki zina, kā dzīvot, ne valdība, kā rīkoties. Bet neviens valstī nav neaizstājams.
Ervīns Pokkers: – Tirgus nosaka visu – pēc tā principa esam saimniekojuši. Bet citās valstīs ir valsts atbalsts. Ko tik kādreiz neaudzējām! Bijām paēduši un vēl bija ko pārdot. Dzīvojām cerībā, ka būs labāk. Nu nekā. Un rīcības nav.
Anita Nolberga: – Kāda 90.gados bija valsts politika? Kopsaimniecības likvidējam, visu atdodam privātajiem. Rūpnīcas arī likvidējam. Labi, bet no kā veidojas valsts budžets? Tāpēc esam situācijā, ka valsts kasē liels caurums. Kāpēc nevarēja būt arī lielās lauku saimniecības? Ja gribēja zemi, bet nebija tehnikas, nevajadzēja dot zemi. Vai valdībai toreiz un tagad nav jādomā par eksporta iespējām? Toreiz palika tukšas fermas, tagad būs tāpat. Bankas zemniekiem atņems, un ēkas būs tukšas. Kam no tā labums? Ja paši ražosim, kaut kas arī būs. Nekas nemainīsies, ja paši nedarīsim.
Jānis Plūme: – Latvietis nevar ar kaimiņu sadzīvot, kopā saimniekot. Visa tehnika bija, varēja kopā strādāt. Katram vajadzēja savu. Kolhozā ar to tehniku visu izdarīja, tagad katram sava, bet nespēj laikus paveikt. Aldis Legzdiņš: – Pārmaiņām ir jānāk.
Jānis Plūme: – Ja zemnieki ar tehniku brauktu uz Rīgu, es arī esmu gatavs.
Anita Nolberga: – Žēl, ka Latvija nav tāda, par kādu toreiz sapņojām.
Komentāri