“Kas ir laime? Mēs esam satikušies, esam kopā. Un mēs varam paņemt šos bērnus zem sava jumta. Viņi ir samīlēti, sabučoti. Bet mēs vienmēr domājam, cik Latvijas bērnu to nepieredz. Cik bērniem nav Ziemassvētku prieka un siltuma? Un viss tikai tāpēc, ka cilvēki baidās. Baidās, ka būs grūti. Bet sanāk, jo Dievs taču uzrunā drosmīgos. Viņam vajag drosmīgus cilvēkus, kuri nebaidīsies darīt labu,” tā sarunas pamatīgumā ievirzīja Evita un Edgars Raitumi. Viņi uzņēmušies atbildību un rūpes būt par vecākiem pieciem bērniņiem, kurus jau nākamgad grasās ne tikai mīļot, bet arī adoptēt. Evita un Edgars domas pauda viens pāri otram. Un tās bija ļoti līdzīgas. Tāpēc uzskatīsim, ka šīs Ziemassvētku laikā ir ģimenes atbildes uz jautājumiem par dzīvē būtisko.
– Jūs pieminējāt adopciju. Vai gribas vēl lielāku atbildību nest plecos?
– Bet viņi taču ir mūsu bērni. Lielajiem puikām ir svarīgi, lai viņiem būtu mūsu uzvārds. Viņi visi, tūlīt arī mazā Elizabete, būs juridiski brīvi bērni. Galvenais, ko mēs viņiem dzīvē varam dot, ir mīlestība, pašpaļāvība, drošības sajūta, kāda rodama vien ģimenē. Lielākajiem bērniem bija laupīta bērnība, un tagad mēs to varam atdot, jo gribas, lai viņi aug ar pārliecību, ka ir tādi paši bērni kā pārējie. Mēs gribam, lai viņiem ir sapņi. – Bet pieci bērni, ienākot mājā un sirdī, ļoti maina dzīvi. Tas negrauj pieaugušo sapņus?
– Mūsējos noteikti ne. Es kā Evita, kurai pašai bērnībā dažādi klājies, jo mani uzaudzināja vecvecāki, vienmēr esmu sapņojusi, ka manās mājās dzīvos bērni no bērnu nama. Man bija skaidrs, ka viņi ilgojas pēc mammas un tēta. Es joprojām pārlasu “Džeinu Eiru”, “Garkājtētiņu” un “Mūzikas skaņas”. Mēs pašlaik nedomājam par saviem bērniem, jo spēks vajadzīgs šiem piecīšiem, bet vienmēr es zināju – ja man būs savi bērni, būs arī pieņemtie. Un tagad varētu būt arī otrādi. – Un tomēr, kāpēc nevis viens, bet pieci bērni?
– Vai tiešām mēs esam mohikāņi? Mums arī draugi jautā – kā tiekat galā? Bet kādreiz taču latviešiem, tajos pašos miera laikos, bija pieci, septiņi bērni ģimenē. Tā bija, jo bērni bija vērtība. Vērtīga bija ģimene un tā sieviete, kura dzīvoja mājās un audzināja bērnus. Un tā joprojām ir daudzviet attīstītajā pasaulē. Tur saprot, ka bērni ir vajadzīgi, jo tie nākotnē cels valsti, strādās, maksās nodokļus. Pie mums vērtē ir liekulība, veiksminieki, kas gozējas uz žurnālu vākiem un aizraujas ar pozitīvo egoismu. Valstī nav ekonomiskā krīze, bet te ir cilvēcības krīze. Tikai tie, kuriem ir atņemta cilvēcība, var izsaimniekot valsti. Tā ir alkatība un cietsirdība. Un šobrīd tas viss svin savus lielos svētkus, arī Ziemassvētkus. Bet ar bērniem bija tā – sākumā mūsējā bija Elizabete, kuru ieraudzījām jau slimnīcā. Dzīvojām kopā ar mazo “Zvanniekos” pie Sandras un Jura Cālīšiem. Un tur dzīvoja arī Elizabetes brāļi un māsa. Domājām, ka bērnus varētu paņemt mēs un draugu ģimenes, lai bieži satiktos, bet tā nesanāca. Un tā mums ir divas meitas un trīs dēli. Neiet jau vienmēr viegli, bet mēs šobrīd varam būt viņiem blakus. Mēs esam ģimene. Tas nekas, ka viņiem nav mūsu asinis, jo ne jau tikai gēni, bet arī vide veido cilvēku. Mēs esam atdarinātāji. Un ģimenē mēs iepazīstam to ceļazīmi, kas norāda dzīves ceļu. Kā to izejam mēs, kā to izies mūsu bērni, tāpat nevar zināt.
– Ko jūs vēlaties viņiem iemācīt?
– Jau teicām, ka visvairāk pašpaļāvību, bet arī to, lai viņiem ir ideāli, sapņi, pēc kuriem tiekties. Arī mēs esam ideālisti, jo esam mākslinieki (Evita Zālīte – Raituma ir Latvijas Nacionālās operas soliste. Edgars darbojas kā restaurators, amatnieks – I.K.) Mums gribas, lai bērni ir brīvi savā izvēlē un apziņā. Lai nevajag tikai primāro – ēst, dzīvot, nopelnīt. Gribas, lai viņi aug ar domu, ka mantiskā nabadzība nav tas trakākais, kas ar cilvēku notiek. Daudz briesmīgāka ir gara un dvēseles nabadzība.
– Un ko bērni māca pieaugušajiem?
– Pusotru gadu bērni ir ap mums. Bērni liek būt pieaugušam. Tieši briedums dod līdzi sapratni – nevari savā dzīvē vēlēties visu, visu tu nedabūsi. Ir jāpaņem svarīgākais. Kas ir brīvs cilvēks? Viņš ir kā lapa brīvā kritiena brīdī, kad tā atraisījusies no zara. Tā ir viena, izjūt gara lidojumu, bet no tā brīža vairs nav nekāda sakara ar koku. Kamēr esi kopā ar koku, tu esi priekš visiem. Brīvs tu vari būt tikai brīdi, jo no galotnes tālu nav zeme. Un uz zemes kā lapa tu jau esi viens. Latvijā valda nostalģija pēc pagātnes, bet bērni rāda ceļu tālāk. Bērns īsti nesaprot – vakar un rīt. Viņš priecājas par šodienu, par tagadni. Ja ir grūti, tad, uz viņiem skatoties, kļūst vieglāk, jo tu redzi virzienu,
tu redzi,
kamdēļ visu dari.
– Tad kāpēc Latvijā ir tik daudz vecāku nemīlētu, novārtā atstātu bērnu?
– Viegli ir kritizēt pakritušos. Mums par savu bērnu māti nav slikta ko sacīt. Nedomājam, ka māte viņiem apzināti pāri darīja. Viņai nebija, no kā gūt mīlestību, nebija, no kā mācīties. Paaudzes atdarina viena otru. Bērni atdarina vecākus, un tā tas vella rats griežas. Ja bērnus no tā izrauj, tad var cerēt uz labāko. Idejiski vispareizākais ir izņemt bērnus no tādām ģimenēm, kur viņi nekā nevar gūt.
– Valstī ir cita politika – bērnam jāaug pie savas mammas, bioloģiskajā ģimenē.
– Tas ir absurds, absolūta demagoģija. Tad ir jābūt pilnīgi citām iespējām un motivācijai, jo jāmaina ne jau bērns, bet vecāku dzīve. Ar bērnu vecākiem jau neviens nestrādā. Kā sociālie dienesti, kā bāriņtiesas palīdz vecākiem? Nu, varbūt dažviet. Bērnus mētā no vienas vietas uz citu. Izņem no ģimenes, dod atpakaļ. Kas notiek ar šiem bērniem? Man liekas, ka nav šādas statistikas, jo tā mūsu valstij nav izdevīga. Presē ministrijas lielās ar adopcijas datiem, bet cik bērnu nav adoptēti? Cik zīdaiņu namā ir bērni, kuri varētu tikt pie vecākiem, bet viņi nav juridiski brīvi. Un nebūs, jo līdz diviem gadiem par bērnu uzturēšanos zīdaiņu namā un bērnu namos nav jāmaksā. Un visiem ir vienalga, jo divus gadus bērns nav apdraudēts, ir pie vietas. Taču bērniņš aug bez mammas, bez ģimenes siltuma, mīlestības, bet mainās viņa personība. Tas ir cinisms pret bērniem. Pat politiķu vidū ir doma – lai šī paaudze aiziet, nākamā būs labāka. Tā nebūs, jo tā nevar būt.
– Jūs šobrīd darāt labas lietas. Vai paši jūtaties novērtēti?
– Par to, ka esam ieguvuši “Latvijas lepnuma” godu, mums lūdza nestāstīt, bet ja jau to zināt… Šāds gods mūs stiprina, bet sajūtas ir divējādas. “Latvijas lepnums” vedina cilvēkus darīt labu, bet diemžēl katram lepnumam klusi un nepielūdzami apakšā stāv Latvijas posts. Mēs visi esam drosmīgi cilvēki, un es saprotu, ka ar mums lepojas, bet, vai mēs varam lepoties ar valsti? Vai varam? Lai ņemtu bērnus paspārnē, vispār dzemdētu, ir jābūt drošības sajūtai, stabilitātei, ko dāvā valsts, vieta, kur tu dzīvo. Es priecājos, ka Cēsis mūs ir pieņēmušas, atbalsta. Un mūsu pilsēta ir bērniem ļoti draudzīga, tādai tai vajadzētu arī attīstīties. Mūsu bērni iet bērnudārzā, skolā, mēs varam strādāt katrs savu darbu, arī radoši izpausties. Bērniem taču jāierauga arī tas, ka darbs ir vērtība. Mēs viņiem vēl stāstīsim, ka dzīvē jāizvēlas darīt darbu, kas patīk, un tad jādara kaislīgi un nopietni.
– Vai jūs Ziemassvētku brīnumam ticat?
– Mēs priecājamies, ka šie būs pirmie Ziemassvētki, kad visi septiņi esam savā mājā. Neticami, ka mūsu ir tik daudz un zem viena jumta. Vēl pērn nezinājām, ka tas būs iespējams. Te pierādās tas, ka ir jādzīvo vienkārši. Konkrētajā brīdī ir jāizdara vien pats labākais, ko spēj. Kas mums palīdz? Ticība. Lūdzam, lai pietiek spēka un mīlestības.
Mēs ticam, ka Viņš to visu noorganizēja, ka caur mums viņš bērniem palīdz, ka stāvēs mums klāt, neskatoties ne uz ko. Un Viņa lielajā mīlestībā mēs turēsimies. Ar Dieva lietām ir tā – Viņš mīl šos bērnus, bet viņam ir kāds no lielajiem jāatrod un jāuzrunā, lai panākas pretim. Un uzrunāts ir gandrīz katrs no mums. Katram sirdī ir bijusi sajūta – gribētu bērnam palīdzēt, bet nav drosmes. Dievam ir vajadzīgi drosmīgi cilvēki. Ne velti ticība ir Dieva dāvana, bet tā ir arī cilvēka griba. Mums ļoti gribētos, lai, pretojoties krīzei, cilvēki spētu paveikt arvien vairāk labu darbu. Tādu neloģiski labu darbu. Nav jau runa, ka visiem jāņem un jāaudzina pieci bērni. Nu, palīdziet vienam. Bērns ienāk starp mums, šajā lielajā pasaulē un dzīvo pats savu dzīvi. Tu esi vien blakus. Un, kas zina, varbūt tā būsi atradis pats savas dzīves jēgu.
Komentāri