Kamēr liela daļa piena lopkopībā strādājošo lauksaimnieku nākotnes perspektīvas vērtē kritiski, Skujenes pagasta zemnieku saimniecības „Lejas Dandēni” saimnieki Līga un Aivars Bondari aizvien vēl ir optimistiski.
Bondari vērtē, ka viņu saimniecība Skujenes pagastā ir otra lielākā. Pašlaik viņiem ir 43 piena govis, vēl teles un bullēni, kopumā ap 70 liellopu. Ja citas saimniecības samazinās, tad „Lejas Dandēnos” govju skaits rudenī pat palielināts par desmit grūsnām telēm, kas atvestas no Dānijas.
A.Bondars vērtē, ka 90. gados bijis vēl grūtāk un lauksaimniecība vispār nav atmaksājusies. Tagad saimniecībai zem pašizmaksas nav jāstrādā, nopelnītais tiek ieguldīts attīstībā. Saimnieks uzskata, ka strādāt bez attīstītības nav vērts: “Ja apstājies, tas nozīmē, ka ej atpakaļ. Tad strādāt nav nozīmes.”
2006. gadā paņemts kredīts, lai uzceltu jaunu kūti simts govīm, izveidotu slaukšanas zāli, iekārtotu piena māju. Izbūvēta arī mēslu krātuve. Togad bijusi iespēja saņemt subsīdijas celtniecībai, turklāt izdevies saņemt arī valsts garantētu kredītu. Līdz ar to saimniekus neskar tik aktuālā kredītprocentu palielināšanās.
Arī nākotnes plāni ir saistīti ar saimniecības modernizēšanu, tomēr A.Bondars atzīst – tas, kas rudenī vēl šķitis sasniedzams, tagad jau vairs nav tik skaidrs. Būtu nepieciešams izbūvēt lopbarības torņus, iekārtot mēslu transportierus, bet…
Pienu kopš 90. gadiem pārdod SIA “Rīgas piensaimnieks”, un saimniekus sadarbība apmierina. Būtiskākais, ka samaksa par pienu ir regulāra un bez aizkavēšanās. Protams, arī Bondarus ietekmē iepirkuma cenu izmaiņas. Pērn tās strauji palielinājās, šogad samazinās. Saimnieki vērtē, ka visasāk to izjūt piena ražotāji, kuri bija saņēmuši īpaši augstu samaksu. Viņam pienu pārdot uz Lietuvu nav bijusi doma. Turklāt A.Bondars spriež, ka arī kaimiņos iepirkuma cenas nav stabilas – vienu brīdi tās bijušas lielākas nekā Latvijā, taču tagad samazinājušās. Ražotājam nākas piemēroties situācijai. “Graudus var uzglabāt, nepārdot mēnesi, divus, bet pienu nevar,” atzīst A.Bondars.
Tomēr inflācija un cenu palielināšanās lopbarībai, minerālmēsliem un degvielai saimniecību ietekmē. Īpaši sāpīgi to nāksies izjust, gatavojot lopbarību. Saimniecībai pieder 50 hektāri zālāju, vēl tiek nomāti 20, lai varētu sagatavot pietiekami daudz skābbarības. Saimniecībā ir pļaujmašīna, ietinējs, preses. Saimnieki vērtē, ka bez savas tehnikas strādāt būtu neiespējami. Spēkbarību pērk. Taču līdz ar izmaksu palielināšanos nākas taupīt. Zemnieks atzīst, ka nereti lopiem tiek iedots mazāk koncentrētās barības, nekā vajadzētu. Tomēr pienu pagaidām izdodas noturēt ekstra kvalitātē. Tas, pateicoties automatizācijai.
Situācija pasaules piena tirgū un resursu cenu paaugstināšanās valstī rada lielas problēmas saimniecībā , tomēr A.Bondars norāda uz vēl vienu aktualitāti. Lauksaimniekiem ir grūti atrast strādniekus, uz kuriem varētu paļauties. Risinājums būtu atvietotāji. Kaimiņos, Valmieras rajonā šāda pieredze jau ir, bet mūsu rajonā šis pakalpojums vēl nav attīstījies.
„ Tas būtu ļoti liels atspaids. Atvietotājs būtu apmācīts un strādātu, atbildot par paveikto. Iespējams, sākumā pakalpojums nebūtu pieprasīts, taču, domāju, tas attīstītos, kā Somijā un citviet pasaulē,” vērtē A.Bondars.
Bondaru ģimene uzskata, ka piensaimniecība saglabāsies, jo šis produkts pieprasīts būs vienmēr. Tomēr ekonomiskā situācija varētu ietekmēt to, ka daļa zemnieku piena lopkopības saimniecības likvidēs, īpaši jau mazās. “Ja ganāmpulkā nav vismaz 20 govju, tad strādāt neatmaksājas,” secina A.Bondars.
Komentāri