Latvijas Nacionālajā teātrī Rīgā ažiotāžu sacēlusi divu aktieru izrāde „Laulāts un brīvs”. Nopirkt biļetes uz komēdiju, kur spēle par laulības dzīves peripetijām notiek tuvplānā, nav viegli. Taču izrādes pāris – Gunta Virkava un Jakovs Rafalsons – nepaliek tikai Rīgā, viņi ar īpaši sagatavotu humora programmu „Jautrā tandēmā” brauc uzstāties arī ārpus galvaspilsētas. Janvārī bija pienākusi kārta cēsniekiem. -„Jautrais tandēms” vairāk tēmēta laulātiem pāriem. Kuri pēc jūsu novērojumiem ir ar izrādes smiekliem vairāk apmierināti – sievas vai vīri? -Tā ir vairāk sieviešu akceptēta izrāde, bet arī vīrieši pieņem atsaucīgi. Izrādes negaidītās beigas visu attaisno, lai kādām peripetijām laulātais pāris gājis cauri.
-Cik daudz jūsu lomās ir autora fantāzija, cik pati tajās ieliekat kā aktrise un Gunta? -Dzīves pieredze ļāvusi daudz sakrāt, tāpēc, iestudējot lomas, raisās asociācijas par tēla būtību, palīdz aktiermeistarība. Zinu ko darīt, jo aktiera profesija ir gan mana apmātība, gan tajā gūta visai liela prakse. Taču ir reizes, kad, veidojot lomu, it kā visu zini, bet nevari tēlu īstenot, jo pietrūkst prakses. Tad palīdz režisors, arī partneris, var palīdzēt mūzika, skatuves gaismas, reizēm viss kopā. -Cēsīs izrādes laikā uz kādu brīdi jūs uzaicinājāt par partneri skatītāju no zāles. Cik aktierim ir sarežģīti veikt šādu uzdevumu? -Tas ir ļoti grūti izdarāms, tāpēc Rīgā vienam otram manam kolēģim nepatīk izrādē kontaktēšanās ar publiku, jo tad spēles laukumā it kā jāatver ceturtā siena, kas šķir skatuvi no zāles. Tikai tad patiešām īsti izjūti, kas ir aiz tās. Turklāt reizē jānotur izrādes žanrs un spēles patiesums. Varu apgalvot, tas ir sarežģītāk, nekā dzīvot tikai uz skatuves.
-Vai teātra skatītāji atšķiras no tiem, pie kuriem atbraucat? -Skatītāji visur ir ļoti pretimnākoši, tikai aktieriem ik vakaru jāspēlē no sirds. Kamerzālēs ir vieglāk spēlēt un skatītājus uzrunāt, jo mēs esam tuvu viens otram. -Vai taisnība ir domai, ka aktiera īstā laulība ir laulība ar mākslu? -Varbūt, bet var arī teikt citādi – ar aktiermākslu „sajucis prātā”. Šis darbs jāstrādā, izjūtot procesu ar visu sirdi. Es to daru. Man patīk arī izrāžu mēģinājumi jau tad, kad mēs tikai sēžam pie galda, lasām lugu, analizējam attiecības, situācijas, notikumus. Lomas tapšanas process ir pietiekami ilgs – vispirms analīze, pēc tam pirmās darbības mēģinājumu telpā un tikai tad uz skatuves. Šajā procesā cilvēkam jāiesaista viss, arī zemapziņa, paša piedzīvotais, jārada tēla raksturs. Ja lugas autors ir bijis labs meistars, tad aktierim klājas vieglāk, tēla raksturs nāk pretī.
-Cik ilgs laiks paiet, kopš no lomas tēla pēc izrādes atkal kļūstiet uz Guntu? -Atelpu vajag, jo esmu sevi patērējusi. Pēc izrādes pārņem liels gandarījums, ja jūtu publikas atdevi. Ir bauda to saņemt. Ja lugas iestudējums ir izdevies, publikai patiks, vienalga, vai uz skatuves bijusi komēdija vai traģēdija. Starp citu, komēdiju nav vieglāk spēlēt par traģēdiju! Sentimentu var diezgan ātri dabūt no publikas, lai
rosinātu no sirds smieties, iepriekš kārtīgi jāpastrādā. -Kāda ir sajūta spēlējot, ja zālē sēž tuvinieki? – Ir tīkami, ka mani atceras, ka meita nāk skatīties. Taču aktieriem tā ir goda lieta – skatītājus neatdalīt no radiniekiem. -Vai jūsu mazmeitiņas jau saprot, ka esat aktrise? -Mazākajai būs tikai trīs gadi, par viņu to vēl nevar teikt, bet vecākā mazmeita nāk uz manām izrādēm. Vienu dienu viņa lasa žurnālā par aktrisēm – zvaigznēm, un dzirdu, kā sarunājas ar savu mammu, jautājot, kura aktrise viņai patīkot vislabāk. Mana meita saka: „Gunta Virkava!” un mazmeitiņa priecīgi iesaucas: „Es tieši tāpat domāju!” Pēc tam mēs visi kopā smējāmies. -Cik daudz laika jums atliek mazmeitām? -Ja mazbērnus neesmu redzējusi kādu nedēļu, tad man kļūst skumji un tukši. Steidzos pie viņiem. Mūsu profesija ir tāda – jo vairāk darba, jo aktieris priecīgāks. Aizņemtība ir atkarīga no teātrī sadalītām lomām. Man gadījies, ka īstais darba laiks izrādās sezonas sākumā – rudenī – un pašā izskaņā – pavasarī-, bet ziemā brīvāks. Visskumjāk, ja lielais darba daudzums iekrīt tieši pavasarī. Tad ir tuvu atvaļinājums, un aktieris, protams, kļūst slinkāks. ***
Latvijas Nacionālajā teātrī visiem daudz darba mēdz būt tieši vasaras sākumā. Populārās „Skroderdienās Silmačos” daudzi iepazinuši Guntu Virkavu kā komēdiju un raksturlomu aktrisi. Tikai viens pateikts vārds, viens skatiens vai no Silmaču saimes galda viņas spēlētās Pindacīšas nočiepta pankūka likusi zālei pāršalkt smieklos. Šo talantu Gunta Virkava ielikusi arī Pastnieces lomā, jau kuru sezonu Nacionālajā teātrī visvairāk spēlētajā komēdijā „Latgola.lv”. Mairita Kaņepe
Komentāri