Jaunais gads lauksaimniekiem nevēsta stabilitāti. Drīzāk otrādi. Resursu cenu palielināšanās, taupības režīms, aizvien neadekvātās gaļas, piena un graudu iepirkuma cenas, paaugstinātais PVN ir tikai daži faktori, kas satrauc ražotājus.
Visvairāk bažas raisa neziņa par nākotni. To uzsver arī Cēsu rajona zemnieku apvienības priekšsēdētāja Glorija Zaļaiskalna un izpilddirektore Dace Kalniņa.
Traucē pārmaiņu nedrošība
G. Zaļaiskalna, kura arī nodarbojas ar piena lopkopību, atzīmē: „Cik ilgi iespējams balstīties entuziasmā? Tā darām jau ilgi. Tagad vēl piena pārstrādes uzņēmumi pasaka – ja ar februāri netiks maksātas eksporta piemaksas, zemniekiem jārēķinās ar piena iepirkuma cenu krasu samazinājumu. Tātad nav zināms, kas notiks februārī, kādas būs iepirkuma cenas un darba iespējas. Vissmagāk būs, ja iepirkuma cenas samazināsies krasi, līdz septiņiem, astoņiem santīmiem litrā. Tad strādāt vairs nebūs iespējams. Pašlaik vidējās piena iepirkuma cenas ir ap 16 santīmiem par kilogramu un jau nav viegli. Taču pagaidām vēl kaut kā var strādāt. Kaut ko nenopērku sev, bet lopiem gādāju visu nepieciešamo. Ja lopu nebaros, kā pienākas, ātri vien saruks izslaukums un kvalitāte.”
Izmaksu palielināšanās un iepirkuma cenu svārstības, lielākoties samazināšanās, rada sarežģījumus kredītu maksāšanai. D. Kalniņa un G. Zaļaiskalna vērtē, ka lauksaimniekiem, kuri attīstījuši saimniecības, ir kredīti. Taču pašreizējā situācijā nodrošināt to maksāšanu kļūst aizvien grūtāk.
Kā negatīvus faktorus, kas vēl vairāk palielina lauksaimnieku nedrošību, D. Kalniņa min: „Trūkst teritoriālās stabilitātes, ir neskaidrība par pašvaldību atbalstu, kas laukos ir būtiska, tāpat arī nestabilitāte jautājumā par ražošanas izmaksām, par to, kāda būs eksporta un importa sabalansētība. Lauksaimniekiem pietrūkst informācijas, kas ļautu prognozēt nākotni un plānot attīstību.”
Kā gaišo stariņu, kas gan nevar atrisināt samilzušās problēmas nozarē, D. Kalniņa atzīst to, ka patērētāji aizvien vairāk novērtē Latvijā ražoto produkciju. To apliecina arī Straupes lauku labumu tirdziņš, kurā netrūkst pircēju.
Valstij jāinvestē ražošanā
Cēsu rajona zemnieku apvienības pārstāves piekrīt, ka saimniecībām ir jāceļ produktivitāte un jāoptimizē darbība. Tomēr G. Zaļaiskalna uzsver – arī tam nepieciešami ieguldījumi.
D. Kalniņa vērtē, ka pašreizējā situācijā ražotājiem būtu jāturpina sarunas ar piena pārstrādātājiem un jācenšas rast kompromisi. Sarunās būtu aktīvi jāiesaistās arī Zemkopības ministrijai (ZM).
Nozares ražotājiem jāsaņem maksimāla pieejamība valsts atbalstam kredītprocentu samaksai. D. Kalniņa uzskata, ka būtiski arī, lai ZM diskutētu ar kredītiestāžu asociācijām un rastu kompromisus situācijās, kad lauksaimniekiem radušās finansiālās problēmas.
„Ja valsts grib saglabāt ekonomiku, jāsaglabā ražošana. Jācer, ka valdība to sapratīs un ražošanā, tai skaitā lauksaimniecībā, tiks investēti līdzekļi,” atzīst D. Kalniņa.
Pretējā gadījumā prognozes nozares pastāvēšanai nav iepriecinošas. Jau tagad ir dažas saimniecības, kuras ir spiestas pārtraukt darbību, jo nespēj samaksāt kredītus. G. Zaļaiskalna atklāja, ka arī Cēsu rajonā saimniecības samazina lopu skaitu, tomēr pagaidām tā nav masveida tendence. Lielajām saimniecībām grūti nomaksāt aizdevumus, taču mazās saimniecības nespēj attīstīties, turklāt aizvien vairāk ir saimniecību, kurās piena pārstrādes uzņēmumi vairs nevāc pienu.
Izvērtēt sekas
Pēdējos gados lielākā daļa saimniecību izmantoja iespējas saņemt dažādus atbalsta maksājumus, īstenot projektus, attīstīt saimniecības un iegādāties lauksaimniecības tehniku. D. Kalniņa atzīst: „Iegādājoties tehniku, lauksaimnieks kļuva neatkarīgs no pakalpojumiem, tomēr skumjā ziņa ir tā, ka ne visi aprēķināja, kāds būs tehnikas lietderības koeficients. Ja kvalitatīvs, dārgs agregāts nelietots stāv vairāk nekā darbojas, tad tā iegāde drīzāk nes zaudējumus, ne ieguvumus.”
G. Zaļaiskalna atminas, ka lauksaimnieki bija priecīgi par iespēju saņemt atbalstu, daudzi vērsās pēc padoma pie konsultantiem, kuri, tāpat kā ministrijas pārstāvji, mudināja rakstīt projektus. Tomēr lielai daļai trūka zināšanu un analītiskas izvērtēšanas prasmes, lai izprastu, vai konkrētais ieguldījums ir patiešām nepieciešams. Iespējams, būtu bijis nepieciešams mazāks ieguldījums, kas būtu nesis lielāku labumu, turklāt kredītsaistības būtu mazākas. Tomēr konsultantu ieteiktais bija ieteikums vien. Atbildība bija jāuzņemas pašiem lauksaimniekiem.
Saņemot atbalstu, lauksaimnieki uzņēmās piecu gadu saistības turpināt darbu konkrētajā nozarē, līdz ar to šajā periodā viņiem nav ļauts ne pārdot iegādāto tehniku, ne beigt darbību. Tādēļ daļa zemnieku nu ir kā sprostā – ražošana nes zaudējumus, bet to pārtraukt nedrīkst.
Atbalsts laukos nereti veica nevis ražošanas attīstības, bet drīzāk gan sociālo funkciju, neslēpj zemnieku apvienības pārstāves. Tika sakārtota vide, remontētas ēkas, iekārtota kanalizācija, kā arī paveikti citi darbi, tomēr daļu līdzekļu izmantoja patēriņam.
2008.gada nogalē Lauku atbalsta dienests atvēra daudzas programmas atbalsta saņemšanai – modernizācijai, daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai, meža ekonomiskās vērtības uzlabošanai, jaunu uzņēmumu radīšanai un citām. Tiek prognozēts, ka visi iesniegtie kvalitatīvie projekti tiks arī atbalstīti, tomēr D. Kalniņa vērš uzmanību, ka lielākajā daļā pasākumu nepieciešams arī kredītu nodrošinājums, taču pašreiz cilvēki ir piesardzīgi: „Vairs nav tā, ka lauksaimnieki pasākumiem pieteiktos tādēļ vien, ka ir iespēja piesaistīt sabiedrisko finansējumu. Pieteikšanās notiek ar lielu apdomu un plānoti.”
G. Zaļaiskalna atzīmē, ka liela daļa, saņemot projekta apstiprinājumu, īstenošanu atliek, dažs pat uz diviem gadiem, lai nogaidītu un izvērtētu situāciju. Tā uz realizāciju gaida daudzi projekti, jo zemo iepirkuma cenu dēļ gan piena un gaļas, gan graudkopības un citu nozaru saimniecības nevar atļauties kredītus, lai projektus īstenotu, nezinot, vai spēs aizņēmumus atmaksāt.
Komentāri