Laikā, kad kalendārs skaita dienas līdz Latvijas 90 gadu jubilejai, “Druva” stāsta par rajona cilvēkiem, kas izpauž sevi, apliecinot latvietību un piederību šai zemei.
Raimonds Mežaks rāda fotogrāfijas. Tajās koki, mežs, sēnes, upītes, maza eglīte dzīves sākumā, zaļš priedes asniņš, izspraucies no veca celma.
“Parasti saka – tur nekā nav, mežs. Nevaru paiet garām, ja ieraugu savdabīgu koka stumbru, krāsainu, saules apmirdzētu, zem koka lapas nedaudz apslēptu mušmiri. Fotografēju, lai pats izzinātu un rādītu citiem, ” saka Jāņmuižas profesionālās vidusskolas mežsaimniecības un agrobioloģijas pasniedzējs Raimonds Mežaks, kura vaļasprieks ir fotografēšana. Viņš piebilst, ka tikai dabā var redzēt un izjust, cik skaista un daudzveidīga ir Latvija.
Man patīk skaista ainava, bet ne idealizēta, sterilizēta, taisnām līnijām,” saka Raimonds un vārdos uzbur bildi ar tikko nogreiderētu, līkumainu
Vidzemes ceļu. Ar gandarījumu stāsta, ka tik daudzās grāmatās redzamo Zvārtes iezi viņam izdevies nofotografēt miglainā vasaras rītā. Tik svešs, nepazīstams, kaut visiem zināms.
Pirms 14 gadiem viņš nopircis ziepju trauku un sācis fotografēt. Vairāk gan darba vajadzībām, lai uzskatāmi parādītu, kā saimnieko mežā. Bet acis mežā kavējas pie neparastā, citādā. “Latvijas mežs ir atšķirīgs, to mazāk nekā Eiropā un daudz vairāk nekā Krievijā ietekmējis cilvēks. Tāpēc tas ir interesants eiropiešiem. Atvaļinājuma laikā Pasaules dabas fonda ekspedīcijā
biju Gulbenes pusē. “Te jau izskatās pēc meža,” teica Uģis Rotbergs. Patiesi, mežs vairākos
stāvos. Esam pieraduši, ka mežā ir lielākoties viena vecuma koki. Man no bērnības patīk priežu sili. Tie ir pārredzami,” stāsta Raimonds un ar lepnumu piebilst, ka meži ir Latvijas bagātība, kuru nemākam novērtēt. “Katram pret to ir cita attieksme. Tam, kurš nedēļu pavadījis kantorī, mežs ir atpūtai, mežizstrādātājs mežu vērtē kubikmetros, zemniekam tas dod kokmateriālus un ir vieta, kur pasēņot. Ir bijuši dažādi mēģinājumi finansiāli novērtēt, ko mežs dod cilvēkam.
Pēc ārzemju zinātnieku vērtējuma naudas izteiksmē tas dienā ikvienam dod 50 latu ieguvumu. Tā ir veselība, emocijas, finanses, atpūta,” domās dalās Raimonds un skumji nosaka, ka diemžēl daudziem nav izpratnes par šo bagātību. Viņi nav izauguši līdz tādam sapratnes līmenim. Un ne akcijas, ne Cūkmens nelīdzēs, diemžēl aizvien ir kāds, kurš atkritumus aizved uz mežu.
“Ja pašam būtu jāizveido fotogrāfiju albums, kas atspoguļo Latviju, kādas bildes tajā būtu? ” pajautāju Raimondam. “Noteikti kāds dzīvnieks, kas raksturo Latvijas faunu. Alnis. No augiem gaiļbiksīte – saules krāsa, pavasaris. Latviešiem ozols ir simbols. Atceros, kādu iespaidu guvu, kad pirmoreiz ieraudzīju Kvēpenes ozolu. Inciemā lauka vidū ir ozols. Katrā gadalaikā tas izskatās citādāks. Rudenī apkārt labības lauks, pavasarī sadīgusi labība. Tur ir tāda stabilitātes sajūta. Ozols kā stipruma simbols labības laukā. Vēl noteikti būtu kāda bilde ar pauguraines skatu kaut kur Vestienā. Vēl Papes dabas parks, Daugavas loki… Negribētu standarta vietas. Pie Daugavas esmu dzimis, tāpēc šoreiz Gauju ne, ” domās dalās Raimonds un stāstījumā atklāj aizvien jaunas vietas, kuras pārsteigušas, kurās vērts pabūt. “Ir vietas, kuras daudzi nezina. Gribas arī citiem par tām stāstīt un rādīt. Man pārsteigums bija Cīrulīšu taka. Tas emocionālais lādiņš bija tik liels, vairākas reizes gājām kopā ar radiem un draugiem. Tā neskartā daba ir vienreizēja. Rudbāržos ir liepu mežs.” Raimonds atklāj, ka reiz mežā redzējis melno stārķi, karalisku, majestātisku. Vēl tagad viņš nožēlo, ka toreiz nav bijis līdzi fotoaparāts. Bet
Raimonds ļoti gribētu nofotografēt lūsi, tas ir interesants un ļoti uzmanīgs dzīvnieks
“Latvijā izzūd vasaras ainavai tik raksturīgie
siena zārdi,” padomājis saka Raimonds un piebilst, ka nedrīkst nekopt ainavu, ja to nedarīs, zemi klās meži. Vai tad nav skaisti, kā meži mijas ar laukiem.
“Viendien domāju, cik es zinu par mežu. Deviņus gadus esmu mācījies un studējis par mežu, maģistrantūrā apguvis vides zinātni. Procentus desmit varbūt zinu. Nepārtraukti uzzinu ko jaunu. Vēl aizvien mums daudz nezināmā,” saka Raimonds un pastāsta, ka nesen viņam uzdāvināta
pusgadsimtu sena fotogrāfija. Tajā redzams, kā tiek uzmērīts mežs. Bet… turpat pa mežu staigā aitas, govis. ” Te atklājas vēsture, kā aitas, govis ganīja
mežā. Ja rūpīgi pavēro, var daudz ko uzzināt,” pārliecināts fotogrāfs un piebilst, ka arī pēc gadiem šodien bildētais būs labs informācijas avots.
“Lai arī kurā zemē nebūtu, lai kā tur nejustos, drīz vien gribas mājās. Laikam esmu patriots. Atmodas laikā biju padsmitgadnieks.
Apkārt visi par brīvu Latviju vien runāja. Tēvs un vecaistēvs klausījās “Amerikas balsi”. Pats uzšuvu Latvijas karogu. Dabūju sarkanu drēbi, baltu iešuvu pa vidu. Tas bija īpašs pacēlums, gaisā valdīja tāda noskaņa, ka citādāk nevarēju. Tā bija sevišķa vienotība. Tagad… visur esam sadrumstaloti, katrs pa sevi, uz savu pusi,” domās dalās Raimonds un atceras, kā, puika būdams, skrējis uz mežu skatīties, kā traktors ved no meža kokus. Apkārt tikai traktorists, traktors un mežs. Un mazs novērotājs. “Interesantas sajūtas,” piebilst Raimonds un turpina: “Bērnībā ar tēvu gājām uz mežu, uzvārījām tēju, kādu desiņu. Arī tagad patīk tāpat vien
pastaigāties pa mežu, sarīkot pikniku. Tējai mežā ir cita garša.
Lai Latviju sajustu, jāsaņemas un sestdienā vai svētdienā pēc dievkalpojuma baznīcā jāpaņem mugursoma, kājās jāuzvelk kedas un jādodas uz mežu, nemaz nevajag braukt skatīt Kuldīgas rumbu vai Gaiziņu. Patiesībā mēs nepamanām to, kas ir tepat.”
Komentāri