Piecus kilometrus no Raunas, Smiltenes ceļa malā, piesaista uzraksts “Keramikas darbnīca”. Te ikvienu sagaida keramiķis Laimonis Cepurītis. Meistars izrāda tikai pirms trim gadiem uzcelto cepli.
Krāsns paša izdomāta un uzmūrēta. Tajā var ieiet un ērti salikt traukus plauktos dedzināšanai. “Uguns te traukus appaijā. Tāda krāsns bija tēvam. Viņš bija pazīstams krāsns podiņu meistars Barkavā, vēlāk strādāja Raunas ķieģeļceplī,” pastāsta Laimonis. Pats no bērnības palīdzējis tēvam, arī ilgus gadus strādājis Raunas ķieģeļceplī, tāpat kā dzīvesbiedre Ruta. Laimonis savulaik ieguvis Tautas daiļamata meistara goda nosaukumu.
Līdz ar pārmaiņām Cepurīši iegādājās divsimtgadīgu māju “Auškāpi”. Jau tad Laimonis zināja, ka te būs arī ceplis. “Nu pēc 20 gadiem ir sava darbnīca,” saka meistars. Kā lielākā daļa laucinieku, arī viņi nodarbojās ar lauksaimniecību, tagad vairs ir tikai neliels gaļas lopu ganāmpulks.
“Auškāpos” uzņem arī ekskursantus. Te var apskatīt cepli un darbus, kas te tapuši, iepazīt podnieka darbu. “Ja piesakās, neatsakām. Tālākie ciemiņi bijuši no Ventspils. Tie daži kilometri no Raunas tomēr šķiet tālu, kaut var atbraukt pa asfaltu. Smiltenieši gan pie mums labprāt brauc, vairāk nekā no pašu novada,” pastāsta Ruta.
Idejas iesaka arī pircēji un nejaušības
Darbnīcas otrajā stāvā redzami Laimoņa darbi: bļodas un bļodiņas, krūzes, vāzes, saldumu trauki, šķīvji, svečturi, kompozīciju trauki. “Katrs darbs atrod savu pircēju,” saka Ruta. Vasarā abi teju katras brīvdienas brauc uz tirdziņiem. Laimonis atklāj, ka Latvija izbraukāta, Kurzemes puse gan vēl svešāka.
“Cilvēku izvēle ir neparedzama. Katrā vietā pircējiem savas intereses. Vienā izpirks visas bļodas un bļodiņas un vēl pietrūks, citā nenopirks nevienu, bet pieprasītas būs krūzes vai saldumtrauki,” pastāsta Ruta, bet Laimonis piebilst: “Bļodas ir vispieprasītākās, tās vairāk izmanto un tādēļ biežāk plīst. Pērk atkal jaunas.”
Ruta uzsver, ka tirdziņos pircēji aizvien gaida kaut ko jaunu, interesējas un reizē arī iesaka. Laimonis smej, ka idejas jauniem darbiem atnāk pašas. Viņš rāda bļodu ar snīpi. Atbraukuši ekskursanti, plauktā, tikko savirpotas, stāvēja bļodas. Kāds iedomājies pacelt jēlo trauku un malā iespiedis ar pirkstu. “Jaukt ārā negribējās, būs bļoda ar šņibīti. Pircēji priecājās, ērta un skaista. Pēdējā zupas karote nav jāizsmeļ, var izliet . Tagad tādas bļodas ir pieprasītas. Kāds prasīja, kāpēc nav zupas terīnes. Tapa bļoda ar osām,” atklāj keramiķis un piebilst, gadās arī, ka, veidojot iecerēto, iznāk pavisam kas cits, bet tāpēc ne labāks, ne sliktāks.
Laimonis pārliecinājies, ka viņam vislielākais gandarījums, ja pircējs priecājas, ja viņam patīk. “Aizvien vairāk cilvēki novērtē roku darbu. Saprot, cik tur ieguldīts,” teic Laimonis.
Tirdziņi ne tikai tirdzniecībai
Par konkurenci Laimonis nesūrojas. Viņam drīzāk pietrūkstot, ko tirgot. Vidzemē ir daži lielie ražotāji un nedaudzi keramiķi. “Tirdziņos var satikt arī tādus kā mēs, kuri visu dara paši,” saka Ruta. Pērn Laimoņa Cepurīša keramiku pirmoreiz varēja iepazīt arī īsto amatnieku gadatirgū Brīvdabas muzejā. Tajā piedalīties ir daudzu mērķis. “Tur redzi, ko katrs māk un dara. Un var satikt tik daudzus cilvēkus, kuri izstāsta, ko vēlas, kas viņiem patīk. Tas ir ļoti vērtīgi. Jau tagad jāsāk gatavoties,” pārdomas izsaka Laimonis.
Ziemas ir tāds klusāks laiks, bet pamazām vien darbi krājas. Pēc Ziemassvētkiem plaukti bija tukši, nākamā lielākā tirgošanās reize būs Brīvdabas muzeja tirgus, tad Jāņi. Pa vidu dažādi tirdziņi svētkos. “Katrā pilsētā ir savi noteikumi. Arī maksa par tirdzniecības vietu. Ir pašvaldības, kurām svarīgi, lai būtu amatnieki, un maksu neprasa,” pastāsta Ruta. Viņa ir čakla audēja, skaistie lupatdeķi, jostas uz letes labi sader kopā ar keramiku.
Meistars uzteic novada uzņēmējus, kuri sadarbojas. Laimonis gatavo traukus “Latvijas ķiplokam”, kas tiks lietoti degustācijās.
Saglabā vidzemnieku tradīcijas
Savai keramikai raunēnietis izvēlējies melno un balto mālu. Strādāt ar to pierasts. “Nav nekādu problēmu nopirkt mālu, visdažādākās glazūras, atliek tikai izvēlēties,” saka keramiķis. Laimonis atzīst, ka pēdējā laikā daudziem patīk pelēcīgie toņi.
Ar ko viņa keramika atšķiras no citu meistaru darbiem, Laimonis uzreiz pateikt nevar, bet atzīst, ka daudzi to vērtē kā latviskākus. “Cenšos turēties pie vidzemnieku tradīcijām, patīk uz bļodiņas uzlikt kādu tautisku musturiņu. Un tas cilvēkiem patīk. Arī muzejnieki atzinuši, ka mani darbi ir tādi, kādus gatavoja agrāku laiku podnieki. Taču māla krūzes gan man labāk patīk vēderainās, nevis vidzemnieku taisnās,” pastāsta L.Cepurītis un ar lepnumu piebilst, ka viņa bļodas ir arī muzeju kolekcijās.
“Cepļa atvēršana, protams, ir lielākais notikums katram keramiķim. Brīnumi patiešām notiek,” pārliecinājies keramiķis.
Komentāri