Kā top krāsas no dabiskajiem pigmentiem un smalkas gleznojamās otas, Cēsu viduslaiku pilī var uzzināt jau divas vasaras. Darbnīcā galds noklāts ar maziem sainīšiem, senlaicīgiem trauciņiem,
riekstu čaumalām un gliemežvākiem, katrā krāsu pulverīši, blakus putnu spalvas, ķieģeļa lauskas un tirkīzzilas vara plāksnītes. Ļaudis iet garām, ielūkojas pa durvīm un paskaļi secina, ka tur darbojas alķīmiķe, aptiekāre vai indētāja. Pacietīgie uzkavējas ilgāk un, klausoties krāsu meistares Līvas Āboltiņas stāstus, aizceļo maģiskajā glezniecības pasaulē.
Dabisko pigmentu krāsas viduslaikos izmantoja ļoti plaši. Pilīs un turīgos namos apgleznoja sienu koka paneļus, zīmēja uz mitra kaļķa apmetuma augu motīvus, medību, sadzīves ainas un ģeometriskus ornamentus. Zināms, ka Cēsu viduslaiku pilī telpu sienas klāja apmetums, bet reprezentācijas telpās, Ordeņa mestra apartamentos to papildināja gleznojumi un rotājumi.
Dabā iegūtās krāsas izmantoja arī portretiem un zeltītām svētbildēm.
Vēl viena joma, it īpaši laikietilpīga un ar ārkārtīgi dārgu rezultātu, bija grāmatu ilustrācijas. Līdz 15.gadsimtam, kad Eiropā pamazām sāk izmantot papīru un drukas tehnoloğijas, grāmatas tapa vienā eksemplārā, rakstītas ar roku uz teļādas pergamenta. Arī spēļu kārtis bija viens no viduslaiku mākslinieku pasūtījuma darbiem. Greznākie komplekti tika zeltīti un sīksīki izzīmēti, kā glezniņas.
Meistare Līva Āboltiņa stāsta, ka teksti par krāsu sagatavošanu saglabājušies jau no Romas impērijas laikiem: “Receptes un instrukcijas viduslaiku sacerējumos bieži vien ir aptuvenas un “uz izjūtu”, bez noteiktām daudzuma, laika, temperatūras mērvienībām – “paņem to, nedaudz to, samaisi, un pret saulrietu būs gatavs”, tāpēc jāeksperimentē pašai. Daudz uzzinu no Cēsu pils apmeklētājiem, kam pašiem ir interese par vēsturi vai kuri ir ķīmiķi. Stāsta, kā vecmāmiņa rakusi baltos upes mālus un balsinājusi krāsni, kādās proporcijās vectēvs licis līmi, ūdeni un kaļķi, lai sanāktu laba krāsa sienām. Ļoti novērtēju šādas detaļas no pašu pieredzes, tas paver citu skatu uz viduslaiku aptuveno recepti, atkrīt kāds lielās eksperimentēšanas posms.”
Pils apmeklētāji, kuri ieinteresējas par viduslaiku krāsu gatavošanu, vēlas palīdzēt, sagādājot materiālus. “Cilvēku atbalsts ir apbrīnojams! Atnesa dzintara putekļus, mājdzīvnieku vilnu, austeru vākus, ozola pangas, otiņu vajadzībai piedāvāja pagraizīt vāverādas kažoku, saraksts ir nebeidzams. Pat mežā atrasta vāveres aste tika sūtīta pakomātā, bet pie manis tomēr nenonāca,” Līva pārsteigta par atsaucību.
Krāsu pigmentu kolekcijai, ar ko strādā meistare un ko apmeklētāji reizēm notur par viduslaiku zālēm vai burvju līdzekļiem, pirmie pulveri iegādāti no restauratora Edgara Raituma.
“Ir neskaitāmi daudz iespēju un veidu, kā iegūt pigmentu! Dažus tomēr nākas pirkt – pagaidām nevaru iedomāties darbību bez Bertoniko zaļās zemes un zelta okera, kurus šeit no zemes neizrakšu un kuriem neesmu “uzķīmiķojusi” alternatīvu. Viduslaikos minerālpigmentus varēja izrakt no zemes, izmantoja dažādu krāsainu slāņu zemi un iežus. Pie mums atrodami piezemētāki toņi, sarkani-dzeltenie dzelzs slāņi, bet Spānijā un Itālijā, kur ir kalni un vulkāni, ieži ir daudzveidīgāki un košāki. Izmantoja arī organiskās krāsvielas: ogas, augu sulas, saknes, safrānu, pat kukaiņus – mazas rozā laputis; dedzināja kaulu un vīnogu stīgas,” stāsta Līva un brīdina, ka viduslaiku mākslinieka darbnīcā daudzas vielas bija indīgas. Gan svina zīmulis, gan košais vara acetāts un sarkanais cinobrs jeb dzīvsudraba sulfīds ir veselībai kaitīgs, meistare uzskata, ka labāk iegādāties sintētisko versiju, nevis indēties ar senlaiku metodēm.
Krāsas veidoja no trim sastāvdaļām – pigmentus iejauca vielās, kas tos izšķīdināja un reizē nostiprināja uz virsmas. Viduslaikos Eiropas teritorijā šim nolūkam visbiežāk izmantoja olas dzeltenumu. Lai tik ātri nesakalst, neplaisā un labi plūst, piejauca etiķi vai baltvīnu, vācu zemēs – alu, slāvu zemēs – kvasu, derēja pat piens, gliemežu gļotas vai mušu iekšas. Arī otas mākslinieki gatavoja paši – kātu no nosmailināta skaliņa, putnu spalvas tukšajā caurulītē iestiprināja vaskotu zīda diegu, sasietu kušķīti no dzīvnieka matiem, piemēram, sermuļa, vāveres, caunas, āpša vai mežacūkas sariem.
Nākamvasar Cēsu pils amatnieku darbnīcās atkal būs rosība. Varēs satikt meistari Līvu Āboltiņu un uzzināt, kā pašu rokām gatavoja mākslinieka piederumus, otas un krāsas pēc senām receptēm.
Komentāri