Cēsīs pilsētvidē pie ēkām redzami betona apavu pāri. Tas ir vides mākslas darbs “viens deviņi četri viens ceļš” – atgādinājums, ka šajos namos dzīvojam ebreji, kuri 1941. gada vasarā tika noslepkavoti.
Pie nama Rīgas ielā 38, tāpat kā pie vēl 11 mājām vecpilsētā, uz ielas betona apavi. Te piestājis Marks Diners, kungs cienījamos gados. “Šeit dzīvoja mans vecaistēvs, vecāmāte ar ģimeni. Seši apavu pāri,” klusi saka M.Diners, noliek ziedus un piebilst, ka pēdējoreiz te bijis pēc kara, lai apskatītos, kur reiz viņi dzīvoja.
Līdz 1941. gada vasarai Cēsīs dzīvoja saliedēta ebreju kopiena, kuru veidoja, kā 1939.gadā rabīns norādījis draudzes pārskatā, 192 dvēseles. Ar nacistisko okupāciju Latvijā sākās holokausts. Jūnija beigās dažas Cēsu ebreju ģimenes cerībā izdzīvot bēga uz Padomju savienību, tomēr vairums palika savās mājās. Augusta sākumā Cēsu ebrejus arestēja un 10.augusta naktī mežā pie Niniera ezera noslepkavoja un apraka turpat izraktā bedrē.
Par šiem notikumiem cēsnieku vecākā paaudze zināja, bet nerunāja. Varas mainījās, atmiņas pamazām izplēnēja, un ne viens vien domāja, ka Cēsīs ebreju kopienas nemaz nav bijis.
Pirms pieciem gadiem Cēsu Valsts ģimnāzijas audzēkne Anna Katrīne Sandlere zinātniski pētnieciskajam darbam izvēlējās pētīt ebreju kopienu. “Tā kā mana dzimta ir no Ludzas, doma bija pētīt tās ebreju kopienu. Sarunās pamazām atklājās, ka arī Cēsīs kādreiz dzīvojuši ebreji. Domāju – daži, nekad ne, ka tik daudz,” pastāsta Anna Katrīne un uzsver, ka par viņu dzīvi nebija nekādu liecību, neviens to nebija pētījis. Jauniete meklēja arhīvos, analizēja tautas skaitīšanas datus, lasīja sinagogas protokolus, un katrs fakts atklāja nākamo.
“Vairākās pilsētās atmiņas ir dzīvas, Cēsīs līdz ar cilvēkiem tās zudušas,” saka Anna Katrīne un atklāj, ka nav bijis viegli atrast Cēsu ebreju radiniekus, mazbērnus, mazmazbērnus. Viņi labprāt dalījās atmiņās par to, kas runāts ģimenē. Līdz šim tas nebija jautāts. Tās ir gan jaukas atmiņas, gan par kara laikā piedzīvoto. Tā ir dzimtu vēsture. Cēsnieki atklāj dažus stāstus.
Kādas ebreju ģimenes māju biju ieņēmuši vācu karavīri. Kad saimniece atgriezās, māja bija izdemolēta, vienīgais, kas bija palicis, viņas fotogrāfija. Kāds kaimiņš pastāstījis, ka vienīgā, kas izdzīvoja Niniera slepkavībā, bijusi maza meitene, kura ceļā uz Ninieri vai nu izkritusi, vai izmesta no mašīnas. “Viņa tagad ir kundze cienījamos gados, bet par to laiku nerunā. Tie, kuri izdzīvoja, reti stāsta par pārdzīvoto, bet radinieki atceras,” saka Anna Katrīne un uzsver, ka līdz ar Elīnas Kalniņas īstenoto projektu atmiņas tiek atdzīvinātas. Tie, kuri vardarbīgi tika izrauti no savām mājām, nogalināti, ir atgriezušies. Viņi vairs nav tikai statistika. Anna Katrīne Sandlere ir vienīgā, kura pētījusi Cēsu ebreju kopienas dzīvi līdz 1941.gadam.
Lai godinātu kādreizējo cēsnieku piemiņu, mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo no mūsdienu cēsnieku saziedotiem apaviem izveidojuši vides objektus. “Mums bija gods veidot šo darbu, jo tā arī ir lūgšana, piedošanas lūgšana par to, kas notika, ka tas netika apturēts,” saka Krista Dzudzilo un pastāsta, ka sākumā bijusi doma par piemiņas vietu pie Niniera, bet šķitis svarīgi, ka Cēsu pilsētvidē tiek atgriezta ebreju piemiņa, ka pie konkrētajām ēkām ikviens redzētu, cik ebreju kopiena bija liela. “Filozofs Rolāns Bārts runā par apģērbu kā kapu tuvajam cilvēkam, kurš ir aizgājis. Aušvicē ir kaudzes ar ieslodzīto apģērbu, somām, kurpēm, brillēm. Lietas, kas reiz pieskārušās aizgājuša cilvēka ķermenim, ir sāpīgs atgādinājums, ka cilvēka vairs nav. Apavus valkā ikdienā, ar tiem kājās iet pa ielu. Katrs cēsnieks šodien staigā pa pilsētas ielām, tāpat kā ebreji toreiz. Viņi bija tādi paši cēsnieki,” pārdomās dalās K.Dzudzilo un piebilst, ka cilvēkos aizvien ir daudz sāpju, ir bail runāt, atzīt, iedziļināties un saprast, ka mūsu vēsture ir ļoti sarežģīta.
Projekta “Pāršķeļot klusumu” kuratore Elīna Kalniņa svinīgajā holokaustā nogalināto Cēsu ebreju piemiņai veltītā vides mākslas darba atklāšanā atzina, ka Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā cēsnieki nepulcētos šādā notikumā, ja nebūtu nacistu zvērību 1941.gada augustā pie Niniera. “Jūlija sākumā Cēsīs ienāca nacisti, viņi vērsās pret minoritātēm, īpaši ebrejiem. Vides mākslas darbs veidots, domājot par Cēsu ebrejiem,” uzsvēra E.Kalniņa, bet Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs pauda pārliecību, ka, redzot pie mājām kurpes, cēsnieki un pilsētas viesi meklēs atbildes, kāpēc tās tur noliktas, kāpēc dažādas. “Ikviens varam iztēloties, kāda bija ģimene, kura dzīvoja šajā mājā, un kāds tās liktenis,” bilda novada vadītājs.
Izraēlas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Šārona Rapaporta – Palgi izteica pateicību gan idejas īstenotājiem, gan tiem, kuri atļāva pie savām mājām izvietot šos mākslas darbus.
K. Adenauera fonda vadītājs Latvijā Olivers atgādināja, ka klusuma pāršķelšana ir svarīga, īpaši laikā, kad vairojas gan populisms, gan antisemītisms, un demokrātija ir apdraudēta. “Klusuma pāršķelšana patiesībā ir mūsu pienākums, lai demokrātija pastāvētu. Projekts ir labs piemērs, kā ar mākslas līdzekļiem runāt par pieminēšanas kultūru, jo māksla arī ir sabiedrības domu paudēja. Lai visu paveiktu, ir iesaistījušies daudzi cilvēki, kuri reizē arī domāja par jautājumiem, kas nemēdz būt ērti,” teica K.Adenauera fonda vadītājs Latvijā un atgādināja, ka fonds ir politiskās izglītības institūcija, kam būtiskas vērtības, kas atspoguļojas arī šajā projektā.
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Krupņikovs rosināja ikvienu padomāt: “Pirms 30 gadiem kāds zinātnieks uzrakstīja grāmatu “Vēsture ir beigusies”. Aukstais karš beidzies, demokrātija uzvarējusi, valstis kļuvušas brīvas un vēsture neturpināsies. Šķita, ka dzīvojam laimīgi. Taču tagad Ukrainas karogs pie daudzām ēkām rāda, ka nacisms dažādos veidos parādās gan Austrumos, gan Rietumos. Mēs nevaram izmainīt vēsturi, bet tas, ko darāt šeit, veido mūsu kopējo nākotni. Bez tās mēs nepastāvēsim. “
Piemiņas brīdī un reizē vides mākslas darba atklāšanā klāt bija arī Cēsu Jaunās vidusskolas skolotāja Jolanta Briša ar audzēkņiem. Skolēni tikušies ar Elīnu Kalniņu, runājuši par holokaustu. “Viņa stāstīja, kāda ir ebreju tauta, ebreju likteni Cēsīs. Ar skolēniem runāja par ļaunumu. Tas bija novembrī, tad visi teicām – dod, Dievs, ka tas neatkārtosies. Pienāca februāris, un sākās karš Ukrainā. Skolēniem tas bija šoks, tik neparedzama ir nākotne,” pastāstīja skolotāja un piebilda, ka esot klāt pasākumā, skolēni ir liecinieki tam, ka vēstures notikumi nepazūd, ka vēsture ir jāzina, lai ietu tālāk.
“Apavi pie mājas ir ne tikai zīme, ka kāds ir aizgājis, bet tie vienlaikus liek domāt par klātbūtni, jo ierodoties mājās, noaujam savus apavus. Esi sveicināts, aizmirstais!” saka mākslinieks Reinis Dzudzilo un uzsver, ka par katras skulptūras prototipu ir kļuvis kāds šodienas cēsnieka ziedots apavu pāris.
Mākslas darbs pilsētvidē ir cieši saistīts ar audio vizuālo performanci “Klusums Krīt”, kuru Krista un Reinis Dzudzilo veido sadarbībā ar komponistu Kristu Auznieku un jauniešu kori “Kamēr…”. Pirmizrāde paredzēta 12.augustā.
Komentāri