Pēc tam trīs gadus nostrādāju Dalbē par mežsargu. Mana apgaita bija Tīreļpurvs. Tad par mežizstrādes meistaru, arī gaterī esmu strādājis. Celtniecībā gan ne, jo tā profesija mani īpaši neaizrauj. Uzskatu, ka ikvienu darbu var iemācīties,” pārliecināts gaļas apstrādātājs. Viņš stāsta, ka dzimis Kuivižos, bet, kad iepazinies ar sievu Lieni, kurai Veselavā ir mājas, atnācis dzīvot uz Cēsu pusi.
Runājot par gaļas sagatavotāja amatu, var just, ka Aldis to dara ar prieku un ir sava darba entuziasts. Mūsu sarunas laikā vairākkārt veras gaļas apstrādes telpas durvis un atskan pārdevēju komandas: „Aldi, šķiņķi! Aldi, man karbonādi!” Aldis tūlīt dodas pie ledusskapja un iznes gaļas gabalu, kas tiek zāģēts un griezts, līdz izveidots prasītais gabals. Viņš uzskata, ka šai profesijā jābūt ļoti vērīgam, jo pārdodamās gaļas produkcijas reklāma ir atkarīga no izcirtēja prasmes. Aldis atzīst, ka gaļas kombinātā strādāt ir vieglāk, nekā sagatavot privāti audzēta dzīvnieka gaļu. Te jāzina, kā katrs gabals jāapstrādā, lai gaļas audzētājs nebūtu zaudētājs. “Gaļas kombinātā viss notiek ātri, samaļ un kārtībā,” saka A. Balodis. Runājot par izcirtēja darba mākslas smalkumiem, viņš stāsta: „Ja gaļa nebūs glīti sagatavota, pircējs to neņems. Ir arī lopi, kuru gaļa pati par sevi īpaši labi neizskatās. Arī teļa gaļai ir atšķirība. Var redzēt, kas ir dabūjuši dzert pienu, un kas nav. Mans uzdevums gaļas gabalu izveidot tā, lai izskatītos, ka teļš ir labi barots. Pircējs ņem tikai to produkciju, kas ir glīti apstrādāta. Šai darbā savi knifi ir,” noslēpumaini nosaka izcirtējs, gatavojot šķiņķa gabalu. Atgādinu, ka kādreiz pie veikalu sienas bija plakāti, kur parādīts, kā kautķermenis tiek sadalīts. „Pēc šiem paraugiem vairs sen gaļu neizcērt. Padomju laikos bija tā. Kaut kādu gaļas kluci nolika, bet to vienalga pirka. Tagad jāvēro, ko cilvēki vairāk grib. Agrāk gatavoja karbonādi ar speķi un kaulu. Tagad pircējs grib, lai speķi un kaulu noņem. Klienti kļuvuši ļoti izvēlīgi, viņi atnāk un vēlas tieši tādu gaļas šķēli, ar vai bez kaula. Ja pircējs man paprasa, es jau uzreiz zinu, ko un kā sagatavot. Pa šiem gadiem klientu vēlmes esmu apguvis,” saka Aldis. Runājot par gaļas kvalitāti, viņš uzsver, ka tagad modē audzēt bezspeķa cūkas. “Tām sadzen iekšā kombinēto barību, lai ātri aug. Uzskatu, ja cūkgaļa jācep eļļā, tad tā nav cūkgaļa.”
Stāstot, kā kautķermeni labāk sadalīt, A. Balodis atzīst, ka nekad nelieto cirvi, jo tad gaļā nokļūst kaulu šķembas. Vislabāk izmantot speciālu šim nolūkam paredzētu zāģi. „Ir arī elektriskie gaļas zāģi, bet ar rokas zāģīti sanāk smukāk,” novērojis gaļas apstrādātājs. Gaļas sadalītāja amatu A. Balodis iemācījies, pētot un salīdzinot, mācoties no savām kļūdām, un atzīst, ka veikalā par gaļas sagatavotāju strādāt nevarētu, jo viņam būtiski ir redzēt klientu, kuram produkciju gatavo. “Gaļas izcirtējs, kurš tirgū strādāja pirms manis, aizgāja darbā uz „Mego”, bet uzskatu, ka veikalā nav tas, bet tirgū var strādāt ar prieku. Pirms ikvieniem svētkiem darbs ir bez apstājas, strādāju ar atlocītām piedurknēm un slapju muguru. Tagad iestājies neliels klusums,” vērtē Aldis. Vai nācies sadalīt veselu govi? „Tirgū veselu govi neņemam. To apstrādāt varētu, bet, līdzko liellops nedaudz pastāv vitrīnā, gaļa paliek patumša, un pircēji neņem. Uz tirgu cilvēki vienmēr nāk pēc svaigas gaļas. Pie tam liellopu gaļa ir ļoti taukaina, ja taukus apgriež, tos var pārdot tikai par santīmiem. Maltai gaļai arī taukus nemalšu klāt. Cilvēks vienreiz tādu gaļu nopirks un vairāk uz tirgu nenāks. Aitas gaļa tirgū nopērkama reti.” Aldis atzīst, ka tās gan tiek audzētas, bet pamaz, līdz ar to gaļa ir dārga. “Aitas gaļu arī ir grūti iztirgot. Ja to nedēļas laikā neizpērk, arī šī gaļa paliek tumša, pircējiem šķiet, ka tā nav svaiga, bet, savukārt, tumša aitas gaļa ir daudz labāka nekā gaiša, jo tā ir nogatavojusies, bet gaiša gaļa vēl skaitās dzīva. Reiz tirgū paņēmām četras aitas, bet tikai divas ar mokām iztirgojām. Tagad vairs neņemam. To nevaram arī atļauties, jo šeit gaļu nesaldējam, bet tikai turam vēsumā,” stāsta Aldis.
Viņam patīk vērot pircējus un, lai visi būtu apmierināti, izdomāt dažādus paņēmienus, kā produkciju padarīt arvien labāku. Aldis stāsta, ka šai profesijā, tāpat kā sportā, vienmēr jābūt formā, jo katru dienu iznāk pārcilāt daudz kilogramu. „Esmu uztrenējies kautķermeņus cilāt pa labi, pa kreisi, un smagumu nejūtu. Citi muskuļus trenē ar hantelēm, bet man tās nevajag. Otrdienās uz tirgu ved lopus. Svētdien un pirmdien nestrādāju. Šī atslodze par labu nenāk. Parasti brīvdienās daru kaut ko fizisku, lai saglabātu muskuļu tonusu, piemēram, skaldu malku. Ja bijušas kādas svinības, tad arī darbs nevedas, puscūku knapi ceļu uz bluķa, bet šis darbs prasa visu laiku būt formā,” viņš saka, lepojoties ar to, ko dara. Aldis mājās gan nekādus lopus iztikai neaudzē un atzīst, ka gaļa ēdienkartē viņu nevilina, jo jūtas to atēdies ar acīm. Darbs gan ziemā, gan vasarā paiet vēsās telpās. Viņš no ledusskapja gaļu nes kailām rokām un piekrīt, ka tās no aukstuma cieš, bet strādāt cimdos Aldis neprot, jo tad nevarot izjust darba garšu. Vai jūra nevilina? „Vēl pirms pieciem gadiem vilināja, jo gandrīz visi mani radi ir jūrnieki, bet, kad paklausos, ko stāsta par valsts attiecībām ar jūrniecību, tad jūtu, ka tā vairs nav tā jūra, par ko kādreiz sapņoju,” secinājis Aldis Balodis.
Komentāri