Divdesmit astoņus gadus vecā Agnese Caunīte-Bērziņa atzīst, ka jaunieši, kuri dzīvo un strādā pagastā, saskaitāmi teju uz vienas rokas pirkstiem.
„Tiešām, jauniešu maz. Esam gluži kā izmirstoša suga,” smejot saka Agnese un stāsta, ka viņas vienaudži dzīvi iekārtojuši ārpus pagasta – Cēsīs, Rīgā un citās Latvijas pilsētās.
Agnese, vaicāta, kāpēc nav devusies prom, atbild: „Četrus studiju gadus dzīvoju Rīgā, pēc tam nolēmu, ka lielpilsētas dzīve nav domāta man. Turklāt ģimenē pieteicās mazulis, gribēju, lai viņš aug, baudot tīru dabu un svaigu gaisu. Dzīvoju Kaivē, strādāju Skujenes pamatskolā, kurā mācās mūsu pagasta bērni. Taču, ja skolas nebūtu, droši vien arī es šeit nedzīvotu. Laukos ir grūti. Nav darba vietu, pamatskola ir lielākā darba devēja pagastā. Tad ko te darīt jauniem, izglītotiem cilvēkiem?” jautā Agnese. Viņa ar skumjām atzīst, ka lielu nākotni skolai neredz, jo ar katru gadu skolēnu skaits samazinās.
„Vēl apmēram trīs gadus pirmās klases ar desmit skolēniem nokomplektēt varēsim. Kas būs tālāk, grūti spriest. Situācija noteikti nav iepriecinoša. Turklāt skolā jau ir arī apvienotās klases,” saka Agnese un vaicāta, vai savu dzīvi saista ar Kaivi, atbild: „Noteikti gribētu, bet diez vai tas būs iespējams. Domāju, ka varētu strādāt un dzīvot Cēsīs, bet uz galvaspilsētu gan neraujos. Esmu pārāk liela mietpilsone. Pieļauju, ka situācija pagastā neuzlabosies un jaunieši te noteikti neatgriezīsies. Mums nav viņiem ko piedāvāt. Arī runājot par zemnieku saimniecībām, jāsaka- lielākā daļa bērnu vairs nav raduši grūti un smagi strādāt, kā to vajag lauku sētā. Nav vairs tāda rūdījuma un izturības. Visi vēlas vieglāk dzīvot. Laukos gribas tikai atpūsties un nevis vairs strādāt. Diemžēl tā tas ir.”
Jauniete vērtē, ka arī nākotne un novadu reforma pagastam neko labu nesola.
„Nedomāju, ka attālajos pagastos pēc novadu reformas kaut kas mainīsies. Ja arī mainīsies, ne jau uz labo pusi. Cilvēkiem daudzas iespējas būs vēl nepieejamākas nekā šobrīd. Arī finansējums būs mazāks gan skolai, gan droši vien citām vietējām aktivitātēm. Nevienam taču nomales nav vajadzīgas. Arī novada centram diezin vai rūpēs, ko mēs te maliņā darām un kā dzīvojam. Domāju – būs grūti. Jau tagad uz rajona centru ar sabiedrisko transportu tiekam vien divas reizes nedēļā. Autobusi vairāk nekursē. Par kādu nākotni vispār var būt runa, ja jau tagad jūtamies kā no kopējas dzīves atdalīti,” spriež jaunā skolotāja.
„Kādā seminārā dzirdēju izskanam viedokli, ka mūsdienās laukos dzīvo vai nu bagātnieki, vai muļķi. Tad var izvēlēties, pie kuriem piederam. Bet patiesībā jāsaka, dzīvojot laukos, bezcerības un nestabilitātes sajūta pārņem ik dienas. Kas ar mums būs? Kas notiks? Protams, daudz kas ir atkarīgs no pašiem, bet ne jau manos spēkos ir mainīt globāla mēroga jautājumus,” saka Agnese un stāsta, ka sarunās ar skolēniem atklājas – arī viņi savu nākotni nesaista ar laukiem.
„Skolēni lielākoties sapņo par labu izglītību un atalgotu darbu. Viņu nākotnes vīzijā dzīve laukos neietilpst. Diemžēl viņi savu dzīvi saskata pilsētā,” domās dalās kaivēniete.
Komentāri