Līgatnes novada Springšļu dzirnavu komplekss jau vairākus gadus pieejams saviesīgiem pasākumiem, taču nu tur savas mājas radusi izglābto grāmatu bibliotēka, kuras savdabības un neatkārtojamā dizaina veidošanā piedalījušies iedzīvotāji no visas Latvijas.
Springšļu dzirnavu īpašniece un namamāte Viviāna Zipa ieved ēkā iekārtotajā semināru zālē, kurā izveidota bibliotēka – plauktos sagūlušas no liesmām izglābtās grāmatas. “Manā bērnībā grāmatas bija deficīts un prestižs,” saka saimniece, “vecākiem bija ļoti daudz grāmatu. Tā kā esmu vienīgais bērns ģimenē, vienmēr atradās laiks tās lasīt.”
Viņa norāda, ka grāmatas ceļu šurp atradušas, jo, mainoties laikiem, sabiedrībā mainījušās vērtības. Pirms trīs gadiem, kad Zipu ģimene no Rīgas pārcēlās uz Līgatni, līdzi ņēma gadiem veidoto ģimenes bibliotēku. “Zinājām, ka būs īpaša semināru zāle, kurā strāvos intelektuāla aura. Sapratām, ka šī arī ir tā telpa, kurā grāmatas iederēsies vislabāk. Neviena netika izmesta, neraugoties uz to, caur cik rokām tā ceļojusi, cik apmīļota un nobružāta, mūsu ģimenes skatījumā tai arvien ir liela vērtība,” saka saimniece.
Kad Springšļu dzirnavās viesojās žurnālisti, pavisam neviļus ieskanējās V. Zipas ideja par topošo semināra telpu un to, ka tā būs piemērota grāmatām. Izskaņā kluss aicinājums, ja nu kādam vecās grāmatas nav, kur likt, Springšļu dzirnavās tās mīļuprāt paņems.
“Mums nebija priekšstata, cik nopietnu problēmu ar šiem pāris vārdiem bijām aizskāruši. Pēc raksta publicēšanas no malu malām sāka zvanīt cilvēki. Veda grāmatas, ar asarām acīs teica paldies, ka dodam tām jaunas mājas. No viena plaukta, kurā bija mūsu un draugu grāmatas, izauga milzīga bibliotēka, grāmatām tajā ir viena kopīga iezīme – tās ir dāvinātas un atdotas ar laba vēlējumiem. Katra līdzi nes iepriekšējo māju enerģētiku. Visas grāmatas, kas nonāk šajā bibliotēkā, tiek lolotas. Turklāt vērtība ir ne tikai grāmatas, bet arī cilvēki, kuri par tām domā,” uzsver V. Zipa un saka paldies visiem, kas pret grāmatām izturas ar cieņu un mīlestību.
Darbs pie grāmatu kārtošanas plauktos aizsākts šopavasar un nesen pabeigts. Kārtošanā un šķirošanā iesaistīta visa ģimene un vēl pāris viesu nama darbinieku. Te var atrast dažādu latviešu un ārzemju klasiķu garadarbus, padomju laikā izdotās grāmatas. Ir dzeja, proza, enciklopēdijas un cita izziņas literatūra, grāmatas bērniem. Ir arī pa kādai izsmalcinātai noteikta žanra pērlei, kas šeit rodama tikai vienā eksemplārā.
“Grāmatas netiek vērtētas naudas izteiksmē. Uzsvars likts uz kultūrvēsturisko mantojumu,” saka V.Zipa, “sirsnīgs paldies arī pensionētajām latviešu valodas skolotājām, kuras atdāvinājušas savas privātās bibliotēkas, tajās daudz latviešu klasiķu darbu.”
Springšļu dzirnavu bibliotēka ne tikai gaida papildinājumu grāmatu plauktiem, bet arī dāsni dalās ar jebkuru, kurš ir ieinteresēts kaut ko paņemt līdzi, īpaši, ja kāds darbs ir vairākos eksemplāros. Ja tomēr iekārota kāda, kas ir vienīgā, arī iespējams kaut ko sarunāt.
“Vēlamies, lai cilvēki darbus izlasa, lai grāmatas atrod jaunas mājas. Piemēram, daļa pasaku grāmatu aizceļos pie mazajiem lasītājiem uz Ādažu Valdorfa skolu. Šis ir tautas bibliotēkas formāts, kurā katrs var nākt un paņemt ko savu, ja tādu atrod. Daļu grāmatu atdosim Līgatnes novadā izveidotajam Grāmatu galdam,” stāsta V. Zipa.
Viņa ir pārliecināta, ka sabiedrība pati sevi maldina, sakot, ka mūsdienās grāmatas vairs nelasa. “Lasa, un kā vēl! Tikai mainās mode, mainās interjers, un grāmatas vairs nav, kur likt. Šī telpa ir uzskatāms pierādījums tam, cik daudz vietas aizņem grāmatas, ne katrā dzīvoklītī ir tāda platība. Ja no vecvecākiem kāds aiziet mūžībā, var izrādīties, ka viņa dzīves laikā uzkrātās grāmatas fiziski nav, kur likt. Runa nav par to, ka latvietis nenovērtētu kultūrvēsturi, ka izbālētu cieņa pret grāmatām, stāsts ir par dzīvesvides un dzīvesveida maiņu, kas ietekmē privātās bibliotēkas. Tas, ka cilvēki vairs nelasa, ir tikai tukšas pļāpas. Turklāt latviskajā Līgatnē vecāka gadagājuma ļaudis mīļuprāt lasa arī krievu valodā,” pārdomās un novērojumos dalās Springšļu dzirnavu saimniece.
Viņa aicina iedzīvotājus cienīt un mīlēt iegādātās grāmatas, un tad, ja tām mājas plauktiņš kļuvis par šauru, neskopoties, bet dalīties ar citiem.
Komentāri