Marta Galviņa kreņķīga sēž “Doreniešu” pagalmā. Autoveikals kavējas. Rokās saraksts, kuri produkti jāpērk.
“96 gadi ir liels vecums. Viegli nav. Esmu īsts Ulmaņlaika cilvēks,” saka sirmā kundze un labprāt pakavējas dzīves ceļa pagriezienos, kas straujos līkumos daudzkārt izmainījuši virzienu.
Bērnība un jaunība vecāku mājās pagājusi darbā, saticībā un mīlestībā. Mainījās varas un arī Martas ģimenes durvīm garām nepagāja izsūtītāju soļi.
“Māsa ar vīru saimniekoja tēva mājās, viņus izsūtīja. Meitai pieci gadi bija. Tie, kuri izsūtīja, redzēja, ka mammas nav sarakstā, un teica: “Tā kā jūs paliekat, meiteni neņemsim. Tā māsasmeita palika, tad viņa dzīvoja arī pie mums,” atceras Marta un uzsver, ka bija jau arī cilvēcīgi cilvēki, bet, “ja kāds uz tevi ēdās, tad bija cauri. Iespēju izrēķināties garām nelaida.”
Vīrs kā aizsargs apcietināts, pati savulaik bijusi aizsardžu priekšniece. “Četrās vietās biju pierakstīta un tā, mainot dzīvesvietas, izspruku,” stāsta Marta un turpina: “Gadu Cēsu cietumā vīrs sēdēja. Mēs, sievas, braucām pie savējiem ar pārtikas paciņām. Man izdevās cietumsargus piekukuļot un viņu tik ātri neizsūtīja kā citus.” Vēlāk braukusi uz Abreni, lai kaut ko nosūtītu uz nometni, vēlāk jau arī no Latvijas varēja.
“Vīrs bija izglītots, nometnē viņam gāja vieglāk, viņš atgriezās. Arī māsa atgriezās,” ar gandarījumu saka Marta Galviņa. Viņa daudzus gadus strādājusi uz ceļiem par remontstrādnieci.
“Skaistākais laiks manā dzīvē bija, kad dēls gāja skolā. Dzīvoju līdzi viņa veiksmēm. Dēls ir ārsts, arī nu jau pensijā,” ar laimīgu smaidu sejā saka Marta un klusi nosaka: “Es te Ineša krastā kā celms sēdu.”
Marta kļūst gluži pikta, kad pajautāju, kāpēc nebrauc uz Rīgu pie dēla.
“Ko tad es Rīgā darīšu, ai, Dieviņ!” izbrīnīta viņa atjautā un piebilst, ka te mūžs nodzīvots, un vecu koku pārstādīt nedrīkst. Neieaugs.
Tad jau piebrauc autoveikals, Marta Galviņa žigli pieceļas, iztaisno muguru un dodas iepirkties. Vispirms gan pajautā, kāpēc tirgotāji kavējušies.
Komentāri