Svētdiena, 7. decembris
Vārda dienas: Antonija, Anta, Dzirkstīte

Indija – svētā un blēdīgā (2)

Druva
00:00
03.02.2007
57

Izspiedēji vilcienos

Santas Prancānes ceļojums un atmiņas par Indiju turpinās, un viņa stāsta, ka Indijā vilcienos jāuzmanās no vīriešiem, kuri ir sakrāsojušies un pārģērbušies par sievietēm. Viņi staigā pa vilcienu un prasa naudu.

“Arī man ceļojuma laikā gadījās sastapt šos tipiņus. Viņi uzvedās diezgan agresīvi. Atceros, zēns, kurš vilcienā sēdēja man pretī, naudiņu jau bija sagatavojis iepriekš. Savukārt, kāds jauns vīrietis, kurš naudu nedeva, tika iedunkāts. Pārsvarā šiem ubagotājiem, par ko viņus ir grūti nosaukt, naudu deva visi. Kad man kāds no viņiem pienāca klāt un prasīja naudu, es paskatījos puiša sakrāsotajās acīs un jautāju, kāds ir iemesls, kāpēc man viņam nauda būtu jādod. Pārējie sāka mani mācīt, lai es labāk naudu iedodot, bet es paliku pie sava. Puisis sakautrējās no mana drosmīgā skatiena un aizgāja. Apkārtējie mani uzlūkoja kā dīvaini. Var jau būt, ka mana uzvedība bija mazliet pārgalvīga, bet dot naudu tāpat vien jaunam, spēcīgam vīrietim, kurš varētu iet strādāt, man negribējās,” saka Santa un stāstījumā pa vidu iepin teikumu par Indijas pilsētu Bopālu, kura ir slavena ar to, ka 1983. gadā tur uzsprāga gāzes krātuve, nogalinot apmēram 28 tūkstošus cilvēku un vairāk nekā pusmiljonu saindējot.

Jo bomzīgāk, jo labāk

Pieminot Indijas klimatu, putekļus un netīrību, viņa atceras, kā mazā ciematiņā Sanči dabūjusi ziepes un mazgājusi drēbes.

“Veļa Indijā izžūst ātrāk nekā stundas laikā, bet nācās secināt, ka neko daudz tīrāka pēc manas mazgāšanas tā neizskatās. Taču bija sajūta, ka ir vismaz tīra. Ceļojot mani baltie krekli bija kļuvuši pelēki un neizmazgājami. Jutos mazliet kā bomzis, bet kaut kādā ziņā tā bija patīkama sajūta. Bija pilnīgi vienalga, kā izskaties, jo biju pārliecinājusies – jo bomzīgāk izskaties, jo labāk jūties un vairāk iederies tajā vidē. Indijā sievietes staigā kārtīgi un skaisti ģērbušās, ko nevarētu teikt par vīriešiem, kuri ir nevīžīgi un tam nepievērš lieku uzmanību,” stāsta Santa un piebilst, ka šajā ciematiņā varēja just, ka tur nav bijis daudz ārzemju tūristu, jo neviens īsti nemēģināja uzbāzties, lai kaut ko pārdotu. Visi sveicināja un neprasīja naudu. “Paši ceļotāji ir sabojājuši šo valsti, un vēl brīnāmies, kāpēc tā notiek, ka mums svešās valstīs piesienas, prasa naudu un cenšas par katru cenu pārdot visādus niekus,” saka Santa.

Apceļojot Indijas ciematiņus, Santa secina, ka tur cilvēki dzīvo vēl pieticīgāk.

“Atminos, Sanči mājiņas laukos bija tik mazas un zemas. Durvis tādas, ka es pa tām nemaz nevarētu ielīst. Mājās pieaugušos pārsvarā nevarēja redzēt, viņi bija uz lauka – ar sirpjiem vāca labību un sēja kūlīšos. Indijā laukus apstrādā ar vēršiem, un labību vāc ar sirpjiem. Reti kur redzēju kādu lauksaimniecības tehniku. Darbaspēks ir tik lēts, ka neatmaksājas iegādāties tehniku,” stāsta Indijas apceļotāja. Pārbāztie autobusi

No sava ceļojuma Santa spilgti atminas, kā piecos no rīta devusies uz autobusu, lai dotos uz Kadžuro.

“Viss sākās ar to, ka man bija beigusies sīknauda un nācās mainīt 1000 rūpijas. Biļešu pārdevējs paņēma manu banknoti un kādu stundu mēģināja autobusā sastumt vismaz 100 vai pat vairāk cilvēkus, kur patiesībā vieta bija tikai kādiem 50. Pie tam neizskatījās, ka viņš domātu man izdot atlikumu – 900 rūpijas. Nācās atgādināt, un viņš bija diezgan neapmierināts. Šādas lietas mēdz izbesīt, it sevišķi, ja neesi izgulējies, neesi ēdis kopš iepriekšējās dienas rīta, esi iespiests starp 100 indiešiem un vēl jālūdzas sava nauda. Jā, pavadītas sešas stundas šajā autobusa bija briesmīgākās visa ceļojuma laikā. Autobusā biju tā iespiesta, ka nevarēju pakustēties. Viena no blakus sēdošajām sievietēm sāka vemt. Notika viņas pārvietošana pie loga, līdz ar to es tiku bīdīta un pārbīdīta tā, ka man bija vēl mazāk vietas nekā iepriekš un papildus vēl dabūju bērnu, kurš sēdēja man uz muguras. Man nav nekas pret bērniem, bet šajā brīdī jau tā tik ļoti pietrūka telpas ap sevi,” atminas Santa un piebilst, ka bijusi ļoti laimīga, nonākot Kadžuro viesnīcā – lielā istabā, viena. Pēc aukstas dušas viss atkal bijis kārtībā. Tūriste no mazas valsts

Jautāta, ko viņa indiešiem stāstīja par sevi un vai viņi nejautāja, no kurienes atbraukusi, Santa atbild, ka parasti teikusi, ka ieradusies no mazas valsts Eiropā.

“Neredzēju nekādu jēgu visiem izskaidrot, kur Latvija atrodas. Sevišķi gadījumos, ja tas bija tikai jautājums, lai uzsāktu ar mani sarunu, vai lai varētu kaut ko pārdot. Atceros, kāds indietis, kad es viņam pateicu, ka esmu no Eiropas, man teica: “It’s a nice country!”(tā ir jauka valsts – aut.). Tā kā būtībā varēju teikt jebkādu burtu salikumu, tam vienkārši nebija nozīmes,” piebilst Santa un turpina savu stāstu par Kadžuro: “Esot tur, noteikti ir jāredz tempļi, kuri ir ļoti krāšņi. Vēlāk ar kādu indiešu ekskursantu grupu kopā devos apskatīt apmēram 1000 gadus vecus tempļus. Bija jocīgi iedomāties un saprast, ka pirms 1000 gadiem Eiropā valdīja drūmie viduslaiki ar akmens pilīm, bet Indijā tajā laikā cēla greznus tempļus ar skaistām skulptūrām. Tajos ir attēlota visa tā laika sadzīve – iešana medībās gan ar ziloņiem, gan zirgiem, gan kamieļiem… karavīri, muzikanti, bērni, mīlēšanās. Skatoties šīs skulptūras, rodas priekšstats par tā laika harmonisko un priecīgo dzīvi, kuru šobrīd diemžēl vairs nevar pamanīt. Bet jautājums paliek atklāts, kā tas notika, ka Rietumeiropa, kas attīstībā bija krietni atpalikusi no Indijas, šodien ir daudz attīstītāka?” jautājumu sev uzdod Indijas apceļotāja. Svētie Gangas ūdeņi

Pēc dažādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem Santa atmiņās nonāk pie Varanasi pilsētas, kas ir svētākā vieta Indijā. Pie tam turp katru dienu dodas tūkstošiem svētceļnieku no visas Indijas.

“Varanasi ir vairāk nekā 15 tūkstoši reliģisko celtņu un svētā indiešu likteņupe Ganga. No malas izklausījās, ka tā ir arī viena no vislielākajām pretrunu pilsētām, bet, esot tur, viss liekas tik dabiski. Stundām ilgi varēju sēdēt upes krastā un vērot apkārt notiekošo. Kāda sieva mazgāja veļu, saberzējot to ar ziepēm, un tad sitot pret akmeni. Visur spēlējās bērni, staigāja govis un izkāmējuši suņi, kas no karstuma izskatījās pusbeigti. Citā vietā tika upē mērkti mirušie un pēc tam dedzināti ugunskurā turpat pie upes. Pelnus bēra upē. Man pastāstīja – ja mirušajam bijis vairāk naudas, tad viņam ugunskurā pielika vairāk malkas, ja mazāk naudas – mazāk malkas. Mirušas grūtnieces un govis Indijā ir tik svētas, ka tās nededzināja, bet tām piesēja akmeni un tāpat meta upē. Jā, un pēc visa tā šo ūdeni sauc par svētu, kur katru saulrietu cilvēki nāk mērcēties un peldēties svētajos upes ūdeņos. Kā man vietējie skaidroja, mazgāšanās un pelde Gangā attīrot no grēkiem. Daži arī to ūdeni dzēra, bet lasīju kādā grāmatā – baktēriju daudzums ūdenī apmēram 500 reizes pārsniedz normu ūdenim, kas atbilst eiropiešu standartam, kurā varētu kaut vai peldēties, nerunājot par dzeršanu,” atklāj Santa. Pie pasaules brīnuma

Uz Indijas pilsētu Agru Santa devās, lai redzētu lielo mīlestības monumentu, bet, viņai par lielu nožēlu, izrādījās, ka tieši piektdienās Tadžmahals ir slēgts.

“Nebija man lemts no iekšpuses redzēt vienu no pasaules septiņiem brīnumiem, kas veltīts mīlestībai. Toties patusēju pie Tadžmahala sētas ar vietējiem tūristiem, kas arī mēģināja nofotografēt kaut drusciņu no mauzoleja varenības. Kāds bariņš indiešu sieviešu gribēja ar mani nofotografēties. Tas bija kārtējais fotografēšanās cirks, tikai es jutos tas mērkaķītis, ar kuru parasti visi grib nobildēties,” smejas Santa un tuvojas sava ceļojuma galamērķim. Atvadas

“Pēc mēnesi ilgās ceļošanas biju nonākusi atkal Deli. No rīta izstaigāju Deli fortu, kas kaut kādā ziņā bija līdzīgs Agras fortam, vienīgi lielāks un greznāks. Paspēju vēl izbraukāties ar metro, kas ir jaunākais un tīrākais metro, kādu jebkad esmu redzējusi. Jāatzīst, tas gan vēl tiek celts un pagaidām svaigi darbojas tikai dažas līnijas. Paspēju vēl aizbraukt uz tirdziņu, kur bija tirgotāji no daudziem Indijas štatiem un uz precēm bija pielipināti papīrīši ar cenām. Tas bija kaut kas neredzēts un tik patīkams, ka par katru sīkumu, ko gribi nopirkt, vairs nebija jāpiedzīvo lielā tirgošanās. Fonā spēlēja orķestris. Sapirkos visādus indiešu sīkumus, ko atvest uz mājām. Tajā dienā paspēju vēl pabūt visdārgākajā un greznākajā Deli vienīcas restorānā un iedzert alu. Tā tiešām ir iespaidīga – ar senām gleznām, dzīviem ziediem, zeltītiem ornamentiem un spoguļiem. Aizbraucu paēst vēl pēdējās pusdienas uz kādu restorānu ar skaistu skatu uz pilsdrupām. Restorānā skanēja dzīvā mūzika un pavāri bija grezni ģērbti. Tās bija tādas jaukas pārmaiņas no visa redzētā un piedzīvotā. Jā, tad jau man arī bija jāpošas uz lidostu. Biju apkrāvusies ar visādām tašām un šahu, bet lidostā paziņoju, ka visu bagāžu ņemšu līdzi lidmašīnā, kas man arī tika atļauts. Vēl tikai Indijai pateicu ardievas un, paceļoties lidmašīnai, vien noskatījos uz Deli.

Ak, Indija – netīrā un reizē skaistā, nabadzīgā un greznā, reliģiskā un blēdīgā, depresīvā un tomēr cerību pilnā zeme!” tā Santa, kura viena apceļoja Indiju.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Atklāj priekšmetu un uzzini tā stāstu

00:00
07.12.2025
13

Cēsu muzejā simtgades izstādē “Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētāji nesteidzas. Te ir daudz interesanta, ko pētīt, uzzināt, iespēja pārliecināties par kādiem zināmiem faktiem, kā arī var  apskatīt vēsturiskus priekšmetus, gūt priekšstatu par Bauņu, Jāņamuižas, Kārļu, Ruckas, Ungurmuižas, Vecates, Veselavas muižu, Cēsu pilsmuižā, Mazstraupes un Lielstraupes pilī krātajām vērtībām. Visas šīs […]

Turpina tradīciju - veidot eglīšu aleju

00:00
06.12.2025
29

Šonedēļ Cēsīs, Rožu laukumā, alejā izvietotas 25 mazas eglītes, kas ved līdz lielajai svētku eglei. Šajās dienās novadnieki rotās arī īsās eglītes, ļaujoties pērn aizsāktajai tradīcijai, lai svētdien, 7.decembrī, atklātu zaļoksno aleju. Cēsu novada pašvaldības iestādes Kultūras pārvaldes vadītājas vietniece Kristīne Timer­mane-Malēja pastāsta, ka pērn izvietoja 20 eglītes, jo nebija zināms, cik aktīvi iedzīvotāji iesaistīties […]

Gadskārtēji sveic gan pieredzējušos, gan jaunpienācējus Cēsu uzņēmēju vidē

00:00
05.12.2025
149

Cēsu novada uzņēmēji  tikās pašvaldības rīkotā forumā, lai kopīgi atskatītos uz aizvadīto darba gadu un pasniegtu pagodinājumus par paveikto kādā īpašā jomā. Pasākuma ievadā bija iespējams iepazīt vietējos uzņēmējus un viņu produkciju, kam piešķirta preču zīme “Radīts Cēsu novadā”. Pasākumu, kurā ieskatu tautsaimniecībā Latvijā,  reģionā vai novadā sniedz amatpersonas un speciālisti, caurvija uzņēmēju apbalvošana. To […]

Kad vainojams tas, kurš nav klāt

00:00
04.12.2025
420
2

Drustu Tautas namā tikties ar vēja parka “Augstkalni”, ko būvē Drustu un Launkalnes pagastā, būvniekiem un projekta attīstītāju bija sanācis ap pussimts iedzīvotāju. Ne tikai drustēnieši, arī kaimiņi no Jaunpiebalgas. Aktuālākais jautājums – ceļi Drusti – Jaunpiebalga un Drusti – Launkalne. Tos ikdienā izmanto vēja elektrostacijas (VES) būvnieki, no karjera Jaunpiebalgā ved granti, lai ierīkotu pievedceļus […]

Kino CĒSIS piedalās Eiropas kino naktī un aicina uz filmas “Buenosairesas meitenes” bezmaksas seansu

12:06
03.12.2025
46

Kino CĒSIS, kas darbojas Koncertzālē “Cēsis”, līdz ar vairāk nekā 90 kinoteātriem visā Eiropā svinēs Eiropas kino nakti, 4. decembrī aicinot uz filmas “Buenosairesas meitenes” bezmaksas seansu un sarunu pēc filmas “Māksla kā terapija”. Eiropas kino nakti organizē starptautiskais kinoteātru tīkls “Europa Cinemas” un “Creative Europe MEDIA” – Eiropas Komisijas programma, kas atbalsta Eiropas audiovizuālo […]

Satiekas Cēsu kultūras gada noslēgums un Ziemassvētku gaidīšana

00:00
03.12.2025
94

Cēsu novada pašvaldības iniciatīvas “Cēsis 2025. gada Latvijas kultūras galvaspilsēta” noslēguma notikumi Cēsīs pulcēja apmeklētājus gan koncertzālē, gan pilsētas laukumos. Ar Sergeja Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu pianista Daumanta Liepiņa un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izpildījumā izskanēja koncerts, kas, kā norādījusi pašvaldība, iezīmēja “muzikālu atskatu uz kultūras galvaspilsētas gadu”. Klausī­tāji ar stāvovācijām pateicās par mūziķu sniegumu, bet […]

Tautas balss

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
16
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Sludinājumi