Drabešu Amatu mājā ikdienā ir nosacīts miers.
“Nav tā, ka nekas nenotiek,” uzreiz saka vadītāja Inese Roze, piebilstot, ka plāni, saprotams, mainījušies. Aušanas nodarbības, kas bija paredzētas līdz pat pavasarim, paguva notikt divas reizes. Attālināti mācīties aust nevar. Grupā ir 11 cilvēki, visi gaida, kad varēs tikties. Toties koklētāji divreiz mēnesī satiekas attālināti un muzicē. Audējas pa vienai nāk aust. Ir skaidrs, ka tik pazīstamā Ģikšu danču nakts janvārī nenotiks. Pamazām top Amatu mājas mājaslapa. “Sūtām materiālus, bildes, nav jātiekas,” bilst I.Roze.
“Mums palaimējās, jo piedalāmies projektā “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana”. Tā kā mūs interesē senvēsture un vēsture, ir tapuši seno apavu un mūzikas instrumentu atdarinājumi. Ierobežojumi darbu netraucēja. Instrumentu meistars strādā viens, bet apavu izgatavošanas meistarklasē bija trīs mācekļi, strādāja gan attālināti, gan tikās ar meistari,” pastāsta Amatu mājas vadītāja.
Mūzikas instrumentu meistars Andris Roze Cēsu muzeja fondos izraudzījies basīti, divas kokles un monokordu un tos cenšas izgatavot. “Es basītes gatavoju citādi, šai slīpums cits, detaļas ielīmētas citādi. Monokords ir interesants instruments. Skolēniem īpaši patīk,” pastāsta Andris. Viņš rāda kokli, kas ir šķība – vidus biezāks, gali par centimetriem plānāki. “Uztaisīt taisnu, tas ir viens, bet tādu – izaicinājums. Interesanti, ka spēlēšanai tā nav visai ērta, jo ir plata. Otra kokle līmēta no dēlīšiem. Tās muzeja krājumā nonākušas no Cēsu vēstures draugu biedrības krājuma, kad to veidoja,” pastāsta meistars.
Atdarinājumi. Seno mūzikas instrumentu meistars Andris Roze lepojas, ka piekritis izgatavot tādu kokli un monokordu, kā meistari kādreiz.
FOTO: Sarmīte Feldmane
Mūzikas instrumenti papildinās Amatu mājas ekspozīciju. “Te uz mūzikas stundām brauc skolēni, stāstu par mūzikas instrumentiem. Varu parādīt, kādu pats gatavoju un kādi kādreiz bijuši,” stāsta A.Roze un piebilst, ka darbs drīzumā tiks pabeigts.
Guna Zommere ir seno apavu meistare. “Mūsdienās daudziem ir mītos balstīti priekšstati, ka daudz ko cilvēks izdomājis pēdējos simts gados. Tā nav, daudz izdomāts jau pirms tūkstošiem gadu, tikai tas transformējas, ienāk jaunas tehnoloģijas, metodes, kā izgatavot. Gribas izzināt, kā apavus darināja senlaikos, saprast, kāpēc tie bija tādi, kā mainījušies. Eksperimentālā arheoloģija pēta arheoloģiskos materiālus un mēģina strādāt, kā savulaik to darīja meistari,” pastāsta Guna un uzsver, ka viņa labprāt savas zināšanas nodod citiem.
Kopā ar māceklēm tika izgatavoti četri apavu pāri: pastalas, ažūrās pastalas, zemās kurpes un zābaki. Katram sava vēsture, izgatavošanas sarežģītība.
“Pastalas ir vissenākie ādas apavi, kas gatvoti no viena ādas gabala. Senākā kurpe, ko arheologi atraduši Armēnijā, Areni alā, ir 5500 gadus veca – līdzīga pastalai. 5300 gadus vecai mūmijai arī ir pastalveida apavi. Pastalas līdz mūsdienām saglabājušās, kādas tās bija senlaikos,” pastāsta Guna un atklāj, ka izaicinājums bijis saprast, kā izgatavot ažūrās pastalas. Tām virspusē ir iegriezumi, sloksnītes savij un veidojas grezna mežģīne. To atradumi ir arī Latvijā, visvairāk Koknesē, bet populārākas šīs pastalas ir slāvu zemēs.
Haithabu kurpes nav atrastas Latvijā, bet no 8.līdz 11 gadsimtam bija plaši izplatītas citviet Eiropā. Tās sauc arī par vikingu apaviem, bet par Haithabu tāpēc, ka Vācijā atrasta liela vikingu apmetne un daudz šo apavu. Tiem bijuši dažādi modeļi.
“Pats sarežģītākais darbs bija Rīgas Kalēju ielas zābaku atdarinājums. To paraugs atrasts 13., 14. gadsimta kultūrslānī. Skaisti zābaki ar savilkumu. Tie jau ir daudz sarežģītāki nekā pastalas vai kurpes. Arī paeksperimentējām – vienu pāri apstrādājām ar darvas un eļļas maisījumu, pēc tam novaskojām. Redzēs, cik ilgi kalpos,” saka meistare.
Guna uzteic mācekles, kuras bijušas ļoti ieinteresētas un pacietīgas. “Bieži vien sākumā visi grib darboties, bet izrādās, darbs par sarežģītu,” vērtē seno apavu meistare. Inese Jansone ir gandarīta, ka piedalījās meistarklasē. “Apavu gatavošana ir ļoti precīzs darbs. Jau no piegrieztnes viss precīzi jāizrēķina. Katrs sīkums ir svarīgs. Desmit dienas cītīgi klausījāmies, ko meistare stāsta un rāda, darījām, un par rezultātu ir gandarījums,” saka I.Jansone, bet I.Roze piebilst, ka bieži vien meistarklasēs dalībnieki domā – kā iznāk, tā labi. Guna tādu attieksmi nepieļāva.
Visi apavi apskatāmi Drabešu Amatu mājā. G.Zommere arī sagatavojusi informatīvu materiālu par šo apavu vēsturi un izgatavošanu. “Stāstot par amatniecību, varēsim parādīt senos apavus, kā arī izstāstīt, kā tos gatavoja,” bilst Amatu mājas vadītāja. Arī Āraišu gidi vēlas sev izgatavot senos apavus. Pagaidām tas nevar notikt.
Komentāri