Musturdeķi, jaciņas, kleitas, šalles, seģenes, džemperi – daudzkrāsaini un daudzveidīgi rokdarbi apskatāmi izstāžu zālē ”Vecpilsēta”. To autore cēsniece, žurnāla ”Vides Vēstis” galvenā redaktore un radioraidījuma ”Zaļais vilnis” vadītāja Anitra Tooma. Pirms tam rokdarbus vērtēja Bauskā, izstāde bijusi ļoti apmeklēta.
”Izstādi varu sarīkot, jo pērn ”Latvijas Avīze” man pasūtīja sagatavot pielikumu ”Adīšana”. Gadu cītīgi adīju, lai būtu ko fotografēt izdevuma ilustrācijām, savukārt jau gadu katru mēnesi adu žurnālam ”Sieviete”,” stāsta Anitra un piebilst, ka nepārtraukti nākas izdomāt ko jaunu, lai būtu interesanti gan pašai, gan citām. Nošpikot nedrīkst, jo rokdarbnieces neapmānīt. Lielākā daļa izstādē redzamo darbu publicēti pielikumā ”Adīšana” un žurnālā ”Sieviete”.
Izstādē redzami Anitras pēdējos trijos gados tapušie darbi.
”Agrāko gadu nerādu, nav vērts. Lielais pagrieziens manā rokdarbnieces dzīvē notika, kad tīmeklī atradu adresi musturs.lv. Sāku runāties ar citām rokdarbniecēm. Man kā sabiedriskam cilvēkam gribējās paskatīties ap stūri, ierosināju satikties. Ideja guva lielu atsaucību. Pirms diviem gadiem satikāmies redakcijā. Tagad regulāri tiekamies Kuģu ielā krodziņā ”Mazā ceļmala”, dziju veikalā ”Musturs”, arī redakcijā. Pavisam esam ap četrdesmit sievietes, kuras nav kukažiņas un etnogrāfijā nestāv ar kājām un rokām, bet ielaiž sevī pasaules elpu, meklē idejas tīmeklī, parāda citām. Iedvesmojamies un dalāmies tajā, ko mākam, jo ar to nepelnām,” stāsta Anitra un izsaka pārliecību, ka vienalga divus vienādus rokdarbus radīt nav iespējams. Vasarā rokdarbniecēm bija pirmā nometne Pāvilostā. Šovasar viņas satiksies Ķoņu dzirnavās. Ne vienai vien atmiņā publiskā adīšanas diena Bastejkalnā, kas ieguva daudzu rīdzinieču ievērību.
Izstādē interesi piesaista divi lieli no maziem adījumu gabaliņiem kopā sašūti gobelēni. Tie ir
musturdeķi.
”Musturdeķis ir rokdarbnieču māsība, solidaritāte. Manā deķī nav neviena manis adīta gabaliņa, bet četrdesmit citu sieviešu darbi. Savukārt es divus mēnešus diendienā adīju, lai dotu pretī. Mazos dažādu krāsu gabaliņus bija grūti salikt kopā, jo kolēģēm skaidri nepateicu tēmu, vien aicināju iedvesmoties no Ivetas Vecenānes gobelēniem. Citas adītājas, piemēram, skaidri pateica, ka grib zāles deķi – tikai zaļos toņus, un tie taču ir tik dažādi,” stāsta Anitra un vedina apskatīt draudzenes Daigas Alksnītes musturdeķi ”Melnbaltais kino” – tikai melns un balts,” stāsta Anitra un atklāj, ka šajā deķī vienu gabaliņu noadījis vīrietis, kurš pirmoreiz rokās paņēmis adatas. Nevis skatījies, kā to darīt, bet klausījies Anitras saprātīgā padomā un mēģinājis. Kārlim Ozoliņam iznācis glīts un savdabīgs adījums. Šajā deķī ir arī krievu sieviešu adījumi.
Musturdeķi nu jau kļuvuši par globālu parādību. Ideja radusies Krievijā. Tur sievietes cita citai sūta savu adījumu gabaliņus pat no Kamčatkas uz Pēterburgu. Musturdeķi top arī citās valstīs. No Krievijas musturdeķu ideja atnākusi uz Latviju, un Anitrai tapis pirmais zināmais kopīgi radītais darbs.
Jau vairākus gadus Anitra Iļģuciema cietumā sievietēm māca adīt. ”Katru gadu pāris kartupeļu maisus ar liekajiem, maziem, citiem dzijas kamoliņiem aiznesu uz cietumu. Cietumā sievietes no tiem
rada brīnišķīgus darbus. Kā viņas aizraujas,” atzīst Anitra un piebilst, ka agrāk adot ļoti centusies noadīt to, ko iedomājusies. ”Tagad
adu un brīnos, kas iznāk. Rokas strādā, Dievs glāsta adatas. Jūtos laimīga,” saka rokdarbniece. Anitra uzsver, ka viss, ko viņa dara , tā vai citādi ir nemateriāls – radio raidījums aizskan, žurnāla raksts nonāk pie lasītāja, bet viņai gribas kaut ko darīt ar rokām. ”Arhitekts Raitis Jelēvičs reiz teica, sen esot novērots, ka sakarīgi cilvēki domā ar rokām. Adījumi – tās ir manas domas ar rokām. Man patīk tā izteikties,” domās dalās Anitra un turpina: ”Likās, neko jaunu vairs izdomāt nevaru, mainīju labisko un kreilisko, veidoju faktūras, izmantoju efektdzijas, smalko mohēru. Sūrojos tīmeklī, māsas ieteica, lai sāku tamborēt. Tagad manas rokas atklāj frīformu tehniku.”
Arī adīšanai Anitra nav atmetusi ar roku. Top adījumi bez vīlēm – kleitas, džemperi. Un padomi, kurus var lasīt žurnālā.
Komentāri