Trīs pieredzējuši šoferi- Aivars Felkers, Modris Brants un Aldis Rudzītis – dalās pārdomās par rajona ceļu stāvokli un atzīst, ka padomju gados ar ceļu uzturēšanu un apsaimniekošanu atbildīgie dienesti galā tika labāk.
Nereti brauc uz riska pakāpes
Šoferis ar 26 gadu autovadītāja pieredzi Aivars Felkers piegādā pārtiku veikalam Skujenē un pirmsskolas izglītības iestādei Ģikšos. Šoferis atzīst, ka šī ziema bijusi nepatīkamu pārsteigumu pilna – piedzīvots kārtīgs putenis, laikus nenotīrīti ceļi, rakšanās pa grāvjiem, kā arī ledus, kas vēl pagājušajā nedēļā vairākas dienas klāja grantētos lauku ceļus.
“Aktualitāte ir apledojums,” saka A. Felkers un turpina: “Prātoju, ja nav grants, kādēļ slidenos lauku ceļus nerievo. Daži šoferi par Ģikšu ceļu smejot saka, ka pa to nemaz skaidrā nevar braukt. Nesen aiz Ģikšiem pie upītes grāvī bija ieslīdējušas vismaz trīs mašīnas, Amatā uz sāniem apgāzies baļķinieks. Vai tas ir normāli? Un ne jau vienmēr vainīgs braukšanas ātrums. Jaunais ceļš no Bānūžiem uz Skujeni un tagad arī no Ģikšiem uz Amatu ir uztaisīts apaļš. Autobuss vai automašīna, uz ceļa stāvot vien, ieslīd grāvī un ārkārtīgi dziļo grāvju dēļ apgāžas. Turklāt domāju, ka uz lauku ceļiem nedrīkst kaisīt sāli, jo tas virsmu padara bedrainu. Jākaisa tīra grants.
A/s “CATA” autobusa šoferis Aldis Rudzītis atzīt, ja Ģikšu apkaimē ceļus ik pa laikam tīra, tad Skujenes puse ir liela bēdu ieleja.
“Kaut ko jau ceļu apsaimniekotāji dara, bet vajadzētu darbu sākt laikus. Šoferi sāk braukt sešos, septiņos no rīta, bet kad sāk ceļus laukos tīrīt? Reiz Ģikšu pusē autobuss man divas dienas uz pakalniņa nostāvēja, gaidīju, kamēr ceļus nokaisīs. Bija tik slidens, ka neriskēju braukt. Pirms divām nedēļām reisā braucu uz Skujeni caur Bānūžiem. Braucu slapju galvu – tikšu galā vai ne. Pasažieri sēdēja un klusēja. Tas jaunais ceļš ir apaļš kā ola. Ja pretim nāk liela mašīna, otram nav kur palikt. Slidenā laikā vienkārši jāieslīd grāvī. Protams, vasarā, lietus laikā, labi, ja ceļš nav gluži līdzens. Ūdens no tā notek. Bet ziemā, ledus laikā, jādomā, vai vispār pa to ceļu var braukt,” komentē A. Rudzītis.
Nestrādā operatīvi
Autobusa vadītājs Modris Brants brauc reisus Jaunpiebalga- Zosēni. Šoferis saka: “Lai pa šādiem ceļiem ziemā brauktu, iepriekš morāli jāsagatavojas. Jābūt drosmei. Noteikti ir risks, ka paliksi kādā kupenā. Ja runājam par naudu, brīnos, kur mūsu valstī tā paliek. Maksājam tik lielus ceļa nodokļus! Vai tiešām tik daudz naudas vajag, lai ziemā apledojušos grants ceļus norievotu? Vai mums trūkst karjeru, vai grants? Vai mums nav transporta, vai nav cilvēku, kuri gribētu strādātu? Pa reizei nokaisīt ar parasto granti taču nav dārgi. Un ceļš būtu kaut cik kārtībā. Bet visi tikai bļauj – nav naudas. Problēma vienkārši tiek nepareizi risināta.”
Autobusa vadītājs stāsta, ka reisā braucis arī šoziem lielajā putenī.
“Tas ir mūsu darbs un pienākums. Cits jautājums, cik ilgi šo maršrutu braucu un cikos tiku atpakaļ Cēsīs. Bet ir jau skaidrs- šoferiem fizisku darbu ar lāpstu rokās arī vajag. Citādi varbūt kādam liekas – cik ilgi pie tās stūres var sēdēt,” ironizē šoferis ar 30 gadu darba stāžu, sakot, ka Jaunpiebalgas un Zosēnu pusē ceļi ir kalnaini.
M. Brants atzīst, ka galvenā problēma – lauku ceļi vēl pulksten septiņos, astoņos no rīta nav notīrīti. ” Domāju, ka ceļu apsaimniekotāju trūkums – nav operativitātes. Krievu laikos ceļu stāvoklis bija labāks par visiem 100 procentiem. Toreiz pat nebija tādas tehnikas. Vīri stāvēja mašīnas kravas kastē un ar lāpstām bēra smiltis. Taču nebija tādas situācijas, kā šobrīd. Neviens neuzņemas atbildību un tikai attaisnojas. Bet varbūt vajadzētu būt pavisam citai sistēmai, kā nodrošināt lauku ceļu stāvokli. Skaidrs, ka “Valsts ceļi” ar visu nevar tikt galā,” viedokli pauž M. Brants.
Komentāri