Cēsniece Linda Ozola atzīst, ka dzīve ir humora, ironijas un likumsakarību pilna. Viņa atminējās notikumu, ko piedzīvoja pirms pāris gadiem, un atzīst, ka dzīšanās pēc naudas ne pie kā laba nenoved.
„Pirms pāris gadiem vēl dzīvoju Rīgā un uz Cēsīm dažreiz braucu ciemos tikai pie vecākiem. Kādā vakarā, kad kārtējo reizi viesojos Cēsīs pie mammas, piezvanīja brālis un teica, ka viņam esot draugs, kurš steidzami jāaizvedot uz Rīgu. Solīja par vešanu samaksāt 50 latus. Nolēmu, ka tā būs viegla nauda, un piekritu vīrieti līdz Rīgai aizvest.
Aizbraucu līdz norunātajai vietai, kur vīrietis ar dāmu mani jau gaidīja. Iekāpjot automašīnā, vīrietis man piekodināja, lai nevienam nestāstot, ka bijis kopā ar sievieti, un teica, ka viņi man būšot jānogādā Rīgā, Mežaparka rajonā, kādā viesnīcā. Pie sevis nosmīnēju par vīrieša brīdinājumu, jo nepazinu ne viņu, ne viņa līdzbraucēju… Bet
nu
labi…
Lai nu kā, laimīgi jau bijām tikuši līdz Rīgas pievārtei- Juglai, kad vīrietis lūdza apstāties pie kāda lielveikala bankomāta. Viņš vēlējās izņemt naudu, lai norēķinātos ar mani un kaut ko paņemtu līdzi viesnīcas pakalpojumu norēķiniem. Taču naudas izņemšana vīrietim beidzās ar to, ka bankomāts norija karti. Bija vēla vakara stunda, protams, karte līdz nākamās nedēļas sākumam bija zudusi. Svešinieks ātri apdomāja situāciju un palūdza viņu aizvest uz kādu no Tērbatas ielas lombardiem, nožvadzinot uz sava kakla paprāva izmēra zelta ķēdi. Sajutos nedaudz ieķēpājusies, bet nācās vien braukt līdz lombardam. Taču, ak, vai, izrādījās, ka vīrietis zelta ķēdi ieķīlāt nevar, jo viņam līdzi nav pases. Sekoja nākamais lūgums, proti, lai es paņemot savu pasi un ķēdi ieķīlājot uz sava vārda. Nezinu, ko toreiz domāju, bet tā arī tika izdarīts. Ar maniem pases datiem tika ieķīlāta svešinieka zelta ķēde, bet vīrietis par to saņēma pietiekami daudz naudas, lai norēķinātos ar mani un pašam vēl kaut kas paliktu pāri nakts everģēlībām. Pārīti pēcāk nogādāju līdz viesnīcai, sarunājām nākamās nedēļas sākumā ar vīrieti satikties, lai viņš savu zelta ķēdi varētu izpirkt.
Norunāts paliek norunāts, pirmdienas pusdienlaikā devos uz lombardu, kur jau vīrietis gaidīja. Lija lietus, kā par sodību visam, braucot pa šauro Tērbatas ieliņu, sanāca nedaudz aizķert ceļa malā slīpi novietotu mersedesu, no kura izlēca plikpaurains ādas apģērbā tērpts krievs un, piedraudot ar policiju, lika samaksāt 100 latus par teju vai morālo kaitējumu, jo acij saredzamas skādes mersim manīt nevarēja,” smejot stāsta Linda un turpina:
„Tā kā man naudas uzreiz nebija, nācās 100 latus aizņemties no vīrieša ar zelta ķēdi, kurš turpat netālu uz ielas pie lombarda durvīm gaidīja mani ierodamies. Protams, nakts tumsā vestais ceļinieks savu zelta ķēdi no lombarda izpirka un pat 100 latus man aizdeva par ieskrambāto merša lukturi. Emocijas un sajūtas nav aprakstāmas. Toreiz nolādēju visu pasauli, ka vispār biju ieķēpājusies tajā visā. Nodomāju, cik gan tālu noved dzīšanās pēc naudas. Pēc pāris dienām vīrietim ar internetbankas starpniecību naudu pārskaitīju, un nekad viņu vairs satikusi neesmu. Pašai gan šis notikums palicis prātā un vienmēr atgādina par likteņa izstrādātiem jokiem. Turklāt cerētā 50 latu peļņa rezultātā izvērtās par tikpat lielas summas zaudējumu un nenormālu nervu spriedzi. Iedomājos, ka nekas tāds nebūtu noticis ja būtu atteikusi brālim pašā sākumā… Kāpēc gan man to vajadzēja? Acīmredzot liktenis eksistē un taisnība būs arī tiem, kuri saka, ka tieši liktenis ar mums mēdz izspēlēt dažādus jokus.”
Komentāri