Tuvojoties nozīmīgām jubilejām, tā vien gribas atcerēties dzīves svarīgākos un interesantākos
brīžus, pāršķirstīt albumus. Gaidot valsts dzimšanas dienu, aicinām ielūkoties Latvijas biogrāfijā, atskatoties uz notikumiem mūsu rajonā, gan heroiskiem, gan, ar šodienas skatienu vērtējot, komiskiem.
Ik sestdienu meklējiet ”Druvā” rubriku ”Ceļojums Latvijas laikā. Cēsu rajons”.
Reiz bija kāds dabas mīļotājs, kurš, pieturoties pie ceļa spieķa, devās apskatīt Vendenes apkārtni .Viņš pētīja Ērgļu un Ķūķu klintis, ieraudzīja Zvārtes iezi, Āraišu ezeru un vējdzirnavas. Viņš apstaigāja baznīcas, leģendām apvīto Liepas Mazo Ellīti. Pirmie tūristi pa pašreizējā Gaujas Nacionālā parka takām esot staigājuši jau pirms pāris gadsimtiem. Un, par laimi, nekas nemainās. Ik gadus uz Cēsu rajonu brauc tūkstošiem tūristu un priecājas par tajā atrodamo dabas varenumu, kultūras un vēstures pieminekļu dažādību. Bet ne tik senā pagātnē meklējams Gaujas Nacionālā parka kā aizsargājamās dabas teritorijas aizsākums.
“Lielākā daļa Padomju Savienības cilvēku nezināja, ka ir valstis, kurās eksistē nacionālie parki. Padomju Savienībā tādu nebija. Bija dabas rezervāti kā dabas aizsardzības forma. Nacionālie parki bija izveidoti ASV, un ideja līdz mums atnāca no kongresa, kas bija noticis Indijā, atzīmējot Amerikas nacionālā parka simtgadi. Igauņi bija piedalījušies kongresā, par dzirdēto izstāstīja latviešiem. Kaut strādāja nomenklatūrā, bet no sirds mīlēja dabu, Augstākās Padomes priekšsēdētājs Pēteris Strautmanis. Tolaik jau pat torti nevarēja garnēt bez saskaņošanas Maskavā. Pēteris ilgi cīnījās ar tiem orgāniem, bet atļauju nedabūja. Tad, par laimi, izdevās atrast kādu Ļeņina runu, kurā vadonis bija izteicies – skaistās vēsturiskās vietās, neskartos dabas rajonos ir jādibina rezervāti vai nacionālie parki. Tas bija arguments, un sekoja postanovļeņije, ka parku var dibināt,” atmiņās dalījās pirmais Gaujas Nacionālā parka direktors Gunārs Skriba.
1973. gada septembrī Latvijas PSR Augstākā Padome lēma, ka nacionālajam parkam tolaik republikā jābūt, tas jādibina, un nepilnu gadu vēlāk sāka strādāt, lai to izveidotu.
“Bija lēmums, ka jāstrādā, bet līdzekļus darbam neatvēlēja. Nauda bija iedalīta vien darbinieku algām, ne jau būvniecībai. Mēs devāmies uz kolhoziem, sovhoziem, uzņēmumiem, runājām ar cilvēkiem un lūdzām, lai darbu atbalsta. Atsaucība bija milzīga. Izveidojām Nacionālā parka fondu, un tajā tika ieskaitīti vairāk nekā divi miljoni rubļu. Viss ir tapis par tautas saziedoto naudu. Tā bija fantastiska sajūta, un notiekošais bija kā piliens tautas pašapziņas atdzimšanā. Ideja jau nebija nacionālistiska, bet vārds – nacionāls – bija dziļi uzrunājis cilvēkus,”
stāstīja G. Skriba.
Vienlaicīgi Gaujas Nacionālā parkā sāka veidot Līgatnes mācību un atpūtas parku, ko tagad zinām kā Līgatnes dabas takas. Tas ir viens
no
rajona
apmeklētākajiem tūrisma objektiem.
“Nacionālo parku uzdevums bija grūts – bija jāsargā daba un reizē jādod cilvēkiem iespēja to apskatīt. Parkam bija arī daudzi mērķi, tajā skaitā ieaudzēt dzīvniekus, kurus cilvēki ar savu neapdomīgo darbību Latvijā ir iznīcinājuši. Un viens no tādiem bija staltbriedis. Populācija bija saglabājusies vien attālu Kurzemē. Uz austrumiem no Daugavas šo cēlo dzīvnieku vispār nebija, tāpēc ķērām tos Kurzemē, ielaidām aplokā, audzējām un laidām savvaļā citviet. Tas, ka šobrīd mednieki var staltbriežus medīt un mežā dzirdēt buļļu balsis, ir nevis dabas, bet cilvēka darba nopelns,” vērtēja Gunārs Skriba. Citi voljeri, plaši iežogojumi tapuši vēlāk, kad iedzīvotāji izteikuši vēlmi vērot dzīvniekus to dabiskajā vidē, un vēlme šādi baudīt dabu vēl spēcīgāka ir šodien, jo Līgatnes dabas takas ik gadu izstaigā vismaz 65 tūkstoši cēsnieku, valmieriešu, rīdzinieku un dabas mīļotāju no ārvalstīm.
Komentāri