“Man ir stabils produkcijas noņēmējs. Kas tad zirgam ir svarīgākais – siens un auzas. Ar tādu
domu katru pavasari eju laukā,” sacīja “LejasKainaižu” saimniece Alda Bormane un stāstīja, ka visus lauku darbus dara latviski – kā vecvectēvi to iemācījuši – sēj ar sētuvi, ecē un rullē savu Mašīnu, aizjūdzot darba rīkiem priekšā, vienīgi zemes uzaršanai Alda meklē traktoru.
“Vai, mīļie, cik jauki ir jau piecos no rīta apstaigāt savu zemīti! Es esmu no tām, kas agri ceļas, tad palaižu arī savu mīluli paganīties. Viņa jau prom no mājām nekur neiet, arī savu teritoriju zina tik labi, ka pat vasarā kaimiņu dārzu neizbradā. Man patīk pavasaris, lai gan nupat jau kļūst par grūtu šitā strādāt. Kad aizbraucu uz ciemu vai pilsētu, tad dzirdu – cik jums laukos jauki! Ir jauki, bet darbs kārtīgi jādara. Tagad jāskatās, kad tikšu uz lauka virsū, bet auzas vajadzētu jau 13., 14. aprīlī iesēt. Es skatos pēc zīmēm, pēc Mēness kalendāra un zinu, ka aukstajos vējos nevajag laukā sēt, tad labi kuļas un zemē nesakrīt, ” stāstīja Aldas kundze, kura visu mūžu bijusi pārliecināta, ka latvietim vajag prast zemes darbus, vajag zināt, kā lopus audzēt, kā saimniekot. Tāpēc viņa gadiem šajās zināšanās dalījusies gan ar kolhoza ļaudīm, gan Jāņmuižas profesionālās vidusskolas audzēkņiem.
“Vēl tagad ar saviem skolēniem vasarās satiekos. Daudzi brauc ciemos, bet diemžēl daudzi no lauku darbiem prom aizgājuši,” stāstīja Alda, un mūsu spriešanā par pavasari un pirmajiem darbiem, līdzko lauki nosusēs, klausījās arī ķēvīte.
“Viņa ir mans lielākais palīgs jau 14 gadus. Es jau bez savas Mašīnas nekā. Jā, jā, tieši tā arī savu mīlulīti saucu, jo viņa ir vienīgais mans transporta līdzeklis. Abas braucam uz Liepu, uz tirgu ar kartupeļiem. Ko citu darīsi? Izaug kartupelīši un jāpārdod. Pērk cilvēki tepat mūsu zemītē izaudzēto un zina jau arī, ka garšīgi. Bet mājupceļā es varētu vāģos pat gulēt, tāpat mani Mašīna atvestu. Mēs abas saprotamies bez vārdiem. Redz, citi šajā laikā paņēma kredītus mašīnām – mašīna sievai, tēvam, dēlam un vectēvam, labu labās sapirka, un tagad nezina, kā tikt ar kredītiem galā. Saka – laiki traki. Ir bijuši daudz sliktāki laiki, daudz trakāki, tāpēc pilnīgi skaidri zinu, ka iztiksim laukā no visām problēmām. Drusku jāpaciešas. Manā bērnībā bija jāpriecājas, ja burciņā atradās zapte, ko pie maizītes klāt pieņemt. Tas nozīmēja – labi dzīvojam, esam bagāti. Vai tad tagad ir tik traki? Nav, un būs atkal pavisam labi,” tā Latvijā notiekošo vērtēja Alda Bormane un sprieda, ka paies pavasaris, būs vēlēšanas. Šogad pašvaldību, tad lielās. “Laikam jau nemaz nevar teikt, par ko es balsoju? Bet pateikšu – es vienmēr par tēvzemniekiem. Un no tā neatkāpšos, jo vajag kaut ko no latviskā,” dalījās Alda un piebilda: “Drusku par agru jūs tās pavasarīgās pārmaiņas esat manā mājā atbraukuši meklēt. Tagad jau visi steidzas, visiem gribas pārmaiņu. Bet man vēl kartupeļi istabā, nevis zemē. Dīgst, protams, nāk asniņi. Drusku jau abas ar Mašīnu sastādīsim. Abas jau esam vecas – man pāri 70, viņai rēķinu – būs 22 gadi. Tad jau redzēs, kurai pirmajai šīs 130 gadu vecās sienas būs jāatstāj. Vectēva tēvs “LejasKainaižus” cēla. Un Mašīnas kūts ir no tīra koka, pilna ar salmiem un silta. Tā jābūt. Tikai tad ķēve var nodzīvot garu mūžu. Es tā lēšu, ja mums abām dzīvē labi ies, tad kopā vēl varētu būt savus desmit gadus. Jā, savus desmit pavasarus.”
Komentāri