Gada tumšajā un aukstajā laikā ir mazāk iespēju fiziskām nodarbībām brīvā dabā. Protams, ar izņēmumiem, jo daži skrien un brauc ar velosipēdu visu gadu. Savukārt citi meklē iespēju izkustēties telpās, iet uz trenažieru, fitnesa zālēm, peldas.
Uzklausījām šo pakalpojumu sniedzējus Cēsu pusē, lai noskaidrotu, vai tur sanāk bizness. Uzreiz jāteic, ka publiskais piedāvājums samērā neliels, lai gan vingrošanas, aerobikas, jogas nodarbības notiek dažādās zālēs un zālītēs, pulcējot draugus, paziņas, domubiedrus. Trenažieru zāle sporta kompleksā pieder pašvaldībai, bez maksas tajā var darboties sporta skolas audzēkņi un jaunsargi. Nopērkot abonementu, tā pieejama ikvienam,bet,kā norāda instruktors Lauris Šķēle, cilvēku no malas apmeklētāju vidū ir ļoti maz: “Cēsīs jau nav kam nākt darboties, jo mani vienaudži,kam ir 34 – 35 gadi,kuri būtu potenciālie apmeklētāji, ir prom no valsts. Cēsīs arvien vairāk paliek gados veci cilvēki, kuriem jādomā par ikdienas problēmām, nevis par fiziskajām aktivitātēm. Lielais vairums apmeklētāju ir jau minētie sporta skolas audzēkņi un jaunsargi.”
L. Šķēle uzskata, ka trenažieru zālei izdzīvot kā patstāvīgam biznesa projektam nav iespējams. Tas pierādījies Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas (DACVĢ) sporta kompleksa telpās, kur zāle bankrotējusi salīdzinoši neilgā laikā. Cēsīs bijuši vairāki mēģinājumi un, kā atzina kāds šajā jomā pieredzējis cilvēks,tīri matemātiski rēķinot, zāle Cēsīs nevar pastāvēt.
“Man pašam reizēm pavīdējusi doma par savas zāles atvēršanu, jo zināšanas ir, arī finansējums būtu pieejams, bet to nedarīšu, jo saprotu, ka tas nebūs rentabls bizness.Var pastāvēt tikai,ja zāle pieder pašvaldībai,” norāda L. Šķēle.
Te jāatceras Skandināvijas pieredze, kur šādus klubus dotē valsts, lai nodrošinātu sabiedrības veselību. Cēsu pusē vairākos novados par pašvaldības līdzekļiem atvērtas un tiek uzturētas trenažieru zāles, jo pašvaldībai jārūpējas arī par savējo fizisko veselību. Pavisam nesen trenažieru zāle tika atklāta Pārgaujas novadā, Auciemmuižā.
L. Šķēle norāda, ka šādi sporta klubi var pastāvēt Rīgā, kur ir cita maksātspēja un cits iedzīvotāju skaits. Mazajās pašvaldībās jābūt citam darbības modelim.
Jau minētajā DACVĢ sporta kompleksā, telpās, kur reiz bija trenažieru zāle, tagad darbojas sporta un veselības studijas “Spēka pasaule” Cēsu sporta klubs, piedāvājot cēsniekiem veloaerobiku, stepa aerobiku, pilates. Kā norāda L. Šķēle, ja ir nelielas telpas par mazu īres maksu, no minimuma var izspiest maksimumu un kaut kā pastāvēt, bet nosaukt to par biznesu būtu grūti.
Veloaerobikas trenere Dagnija Šķēle,kura vada nodarbības šajā klubā, gan nav tik pesimistiski noskaņota: “Es tomēr gribu teikt, ka šāda sporta zāle var pastāvēt. Es pat teiktu, ka te sanāk bizness. Iesākām ar veloaerobiku jeb bodybike, to Cēsīs nebija, un tieši tai ir vislielākais pieprasījums. Jā, ir piedāvājums Priekuļos,kur tā pieejama jau daudzus gadus, kur izveidojies savs klientu loks, bet ne visi grib braukt, tāpēc arī mums klientu pietiek. Ir interesenti arī citām nodarbībās, un rezultātā zālīte ir noslogota pietiekami labi. Prieks par katru, kurš meklē iespēju fiziskajām aktivitātēm. Protams, vienmēr var gribēt vairāk,bet neesam pārāk reklamējušās, pārsvarā strādā mutiskā reklāma.”
Daudzi cēsnieki uz nodarbībām brauc uz Priekuļiem, kur baseina “Rifs” telpās var ne tikai peldēt lieli un mazi, bet iespējams darboties trenažieru zālē, ir nodarbības veloaerobikā, ūdens aerobikā, vēderdejās un citas.
Baseina “Rifs” īpašnieks Edmunds Grava norāda, ka svarīgi, lai būtu iespējami plašāks piedāvājums, lai cilvēki var izvēlēties – peldēt,vingrot,darboties trenažieru zālē. Pieprasījums esot visam piedāvājumam. Sākoties krīzei, bijis neliels kritums, tagad cilvēki sapratuši, ka par savu veselību jādomā, un nāk darboties. Vairums apmeklētāju ir no Cēsīm, bet uz ūdens aerobiku brauc pat no Smiltenes,Rūjienas, Valmieras un citurienes.
E. Grava norāda, ja nebūtu bankai jāmaksā kredīts, varētu pat runāt par samērā labu biznesu: “Tiesa, ir jau arī citas problēmas. Visvairāk iegriež gāzes cenas kāpums, un izmaksas ir milzīgas. Jau tagad domāju par alternatīvu, lai viss nav jākurina tikai ar gāzi. Arī elektrībai cena kāpj. Pārsvarā visur baseini pieder pašvaldībām, mēs te cīnāmies saviem spēkiem. Uzturēšanas izmaksas pieaug, bet cenu pacelt nevaram, jo tad cilvēki nenāks. Jāatrod kaut kāds vidusceļš, lai visiem labi, bet cik ilgi tā izdosies?”
Lielais baseins darbojas jau sešus gadus, mazais – trīs, un, kā norāda E. Grava, otra baseina izveide bija pareizs solis, lai apmierinātu visu vēlmes. Peldētāji izmanto lielo, bet tie, kuriem peldēšana vēl īsti nesanāk vai ir vēlme vairāk izmantot hidromasāžu, darbojas mazajā, seklajā baseinā. Katram savs. Šajā mācību gadā uz baseinu tika vesti arī Cēsu novada skolas bērni uz peldētapmācības nodarbībām.
E. Grava norāda, ka nemitīgi jāseko līdzi situācijai, meklējot pastāvēšanas un attīstības iespējas: “Vajadzētu paplašināt piedāvājumu, redzam, ka cilvēkiem patīk pasēdēt pirtīs, bet šobrīd ņemt kredītu, lai paplašinātos, nevar. Jāņem vērā arī tas, ka viss aprīkojums baseiniem un citām telpām ir ļoti dārgs. Tāpēc šobrīd idejas ir tikai uz papīra, bet vienmēr jau ir cerība, ka tās izdosies arī īstenot.”
Jānis Gabrāns
Komentāri