Mūzika kā sevis piepildīšana. Saruna ar šlāgermūzikas apvienības pārstāvi, nītaurieti Rihardu Vītolu.
– Vispirms – vai esat dzimis un uzaudzis Nītaurē?
– Visu mūžu gan neesmu nītaurietis. Esmu beidzis Smiltenes ģimnāziju, nāku no tās puses. Uz Nītauri pārcēlāmies, kad mūžībā aizgāja vectēvs, kurš te dzīvoja. Manas dzimtas saknes ir Nītaurē. Kāds no radiem bija pētījis dzimtas koku, un senākie dati sākas ar 18.gadsimtu šeit, Nītaurē. Laikam jau esmu īsts nītaurietis. Šeit arī pabeidzu vidusskolu.
– Un mūzikas gaitas?
– (Smejas) Man nav muzikālās izglītības. Kad biju mazs, tad gan gāju mūzikas skolā, bet tur mācījos vien pirmās trīs klases. Redzot, kā pārējie puikas pēc skolas dauzās ārā, man nepavisam negribējās sēdēt vēl mūzikas skolā. Izdevās pierunāt mammu, ka man mūzikas skolu nevajag. Jāsaka, tagad gan to nožēloju, jo muzikālo izglītību tomēr vajag. Vēlāk, studiju laikā, kopmītnēs blakus istabiņā dzīvoja mūziķis. Tolaik studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Visa tā studiju, kopmītņu bohēma tā aizrāva, ka radās vēlme iemācīties spēlēt ģitāru. Dziesmas sāku komponēt tieši šai laikā, kad mācījos universitātē, dažas no mūsu grupas “Pipari” dziesmām, piemēram, “Pirmais rīts”, “Rudens lapu lietus”, nāk no pagājušā gadu simta. Studiju laikā tapušās dziesmas ir piedzīvojušas palielas pārmaiņas, tomēr melodija ir palikusi tā pati. Vēlāk apprecējos, dzīvoju Jelgavā, ģimenē ienāca bērni. Mūzika mazliet palika otrajā plānā, jo pirmo vietu ieņēma ģimene.
Pavisam novārtā mūziku gan neatstāju, vienmēr esmu sevi uzskatījis par tādu ugunskura muzikantu. Pie ugunskura, pie galda man vienmēr paticis uzspēlēt.
– Kā tad nonācāt līdz “Pipariem”?
– Man bija draugs no vidusskolas laika, pēc ilgiem gadiem satikušies, pie glāzes stiprāka dzēriena aizrunājāmies par mūzikas lietām. Viņš ilgi bija darbojies rokmūzikas grupā, un tā tiku paaicināts muzicēt kopā ar viņiem, jo saredzēja manī šlāgermūzikas sapratēju. Tas bija 2018.gada rudenī. 2019.gadā jau spēlējām pirmās balles. Jāsaka, muzikāli es varbūt neesmu tik spēcīgs kā citi, bet organizatoriski – esmu visu mūžu bijis menedžeris. Zinu, ar ko un kur, kā jārunā, lai pie iespējām spēlēt tiktu. Jā, es rakstu mūziku, man ir savs redzējums, puiši mani atzīst par labu esam. Arī cilvēkiem patīk tas, ko esmu radījis. Tomēr nevaru noliegt, ka man kā mūziķim ir par maz zināšanu. Vēl jāmācās.
– Tagad būtu gribējies, ka mūzikas skolu tomēr būtu pabeidzis?
– Bērnībā jau to neredz. Tomēr, jā, noteikti būtu bijis labi, ja tā būtu noticis. Atgriežoties pie tā, kā nonācu līdz “Pipariem”, 2019.gadā sākām spēlēt balles ar grupas nosaukumu “Pieci Plus”. Tomēr šīs grupas sastāvs nav tas pats, kas šā brīža “Pipariem”. Gadu vēlāk, pirms “Covid-19” pandēmijas sākuma, bijām paguvuši ierakstīt dziesmu “Pirmais rīts” un palaidām to “Latvijas sirdsdziesmā”. Grupas nosaukums “Pipari” faktiski radās tieši tad. Bija vajadzīgs nosaukums, un “Pieci Plus” vairāk bija rokmūzikas apvienība, tā brīža grupas līdera Aleksandra Vilemsona projekts. Ballīšu mūzika un grupas šlāgeriskā puse tika vairāk pierakstīta man. Tā arī radās projekts “Pipari”.
Man pašam patīk dažāda mūzika, gan roks, gan šlāgeris, gan pops, šķiet garlaicīgi ieciklēties tikai uz vienu. Pēc dalības “Sirdsdziesmā” tomēr mūsu tā brīža grupas biedru ceļi šķīrās. Pāris mēnešus pēc “Sirdsdziesmas” sāka veidoties līdzšinējais “Piparu” sastāvs. No tā brīža muzicējam un strādājam kopā. Tiesa gan, iesākumā bijām vien divi, es un Gundars Lusts. Vēlāk pievienojās Zigmunds Kundziņš un Māris Ivanovs, pēc tam vēl Kārlis Neiburgs. Muzicēšana gan bija ļoti nabadzīga, jo “Covid-19” ierobežojumi mūs spēcīgi turēja rāmjos. Nekur tā kārtīgi nevarējām to pulveri izšaut. Ballēs spēlējām, bet īsti nekas cits arī nesanāca.
Pandēmijas laiks gan deva iespēju pilnveidoties, strādāt pie grupas kopējās izaugsmes. Šobrīd esam nonākuši līdz tam, ka mūsu dziesmu krājums ir pietiekams albumam. Dziesmas ir ļoti dažādas – sākot no kārtīga roka līdz pilnīgam šlāgerim. Ceru, ka šogad mums izdosies šīs dziesmas noformēt diska, albuma veidolā. Tagad arī ceram atkal tikt “Latvijas sirdsdziesmā”. Tur rindā gaida dziesma, kuru izpildu kopā ar meitu Viktoriju Lauru Vītolu. Meita ir ļoti radoša, mācās mūziku, ir māksliniece un spēlē teātrī. Viņai šogad paliks astoņpadsmit gadu. Līdz šim ar meitu kopā esam nospēlējuši vienu koncertu Staicelē.
“Pipariem” šobrīd ir četras dziesmas, kas sarakstītas studijā, bet vēl nav palaistas publikas klausīšanai, jo vēlamies nofilmēt tām video klipus. Vēl gribu pieminēt mūsu veiksmīgo kopprojektu ar Zaubes kori, tā bija Ziemassvētku dziesma. Arī uz “Zelta ziņģi” kopā ar Zaubes kori radījām dziesmu. Sākotnēji bija doma startēt kopā “Sirdsdziesmā”, bet plāns neizdevās – bija vajadzīgs lielāks finansējums. Tomēr draudzība un sadarbība ar kori joprojām vieno.
– Runājot par grupas sastāvu, kāda ir jūsu vieta?
– Esmu vokālists, dziesmu autors un akustiskās ģitāras spēlētājs. Taustiņinstrumentus un trompeti pārvalda Gundars Lusts, viņš arī zināms kā Cēsu bigbenda vadītājs. Pie solo ģitāras grupā ir Kārlis Neiburgs, basģitāru pārzina Zigmunds Kundziņš, un pie bungām Māris Ivanovs. Zigmunds un Māris ir no Inčukalna, Gundars ir cēsnieks, es esmu no Nītaures, Kārlis – rīdzinieks. Esam kārtīgi vidzemnieki. Un pēc sagadīšanās visi pēc ķīniešu horoskopa esam pūķi.
– Vai “Piparu” sastāvā arī spēlējat ballēs – kāzās un tamlīdzīgās svinībās?
– Jā, mēs esam tādi kārtīgi ballīšu muzikanti. Mums patīk dažāda mūzika, priekšroku dodam dziesmām dzimtajā mēlē. Ir dažas dziesmas angliski, tomēr izvēlamies repertuāru latviešu valodā.
Sākumā, protams, paši zvanījām un piedāvājām uzspēlēt, jo kā gan cilvēki par mums var uzzināt, ja paši sevi nereklamēsim? Tagad jau ir tā, ka cilvēkiem patīk tas, ko mēs darām, un intereses par mums netrūkst. Ar vairākām dziesmām esam bijuši arī radio “SWH” “Priekšnamā”, un četras no tām ir tikušas regulārajā apritē. Pagājušajā gadā arī piedalījāmies “Priekšnama” lielkoncertā.
Kā jau minēju, “Pipari” var spēlēt visu – no šlāgera līdz rokam -, lai katrs var kārtīgi izballēties.
– Kā rodas dziesmas? Kā komponējat?
– Ai, ļoti dažādi! Nav vienas formulas. Kā esmu arī teicis meitai, katra dziesma radusies citādi. Ir dziesmas, kas tapušas burtiski vienā rāvienā, pat īsti nepagūstot ātrumā pierakstīt to, kas galvā. Tāda gatava dziesma. Tad ir tā, ka mēdzu nosapņot kādu melodiju, ko no rīta pierakstu. Citas rodas, vienkārši paspēlējot kādus akordus uz ģitāras.
Katra dziesma tiešām rodas pilnīgi individuālā veidā. Ir divas dziesmas, kas tapušas kopā ar Kārli Neiburgu. Viena no tām pašlaik ir ieraksta stadijā. Viņš man ir ļoti palīdzējis tieši muzikālajā ziņā. Domu lidojums man ir plašs, bet teorētiskā bāze šim lidojumam mazliet apgriež spārnus. Tāpēc ir labi, ka ir grupas biedri, kas ļoti palīdz. Vārdus dziesmām rakstu pats. Kad aptrūksies, ko teikt, tad varbūt būs citādi (smaida).
Vienīgā dziesma, kas radusies, izmantojot Eduarda Veidenbauma dzejas rindas, ir veltījums Ukrainai, tā tapa uzreiz pēc kara sākšanās pagājušā gada februāra izskaņā. Tobrīd gan strādājām pie citas dziesmas, bet, notikumiem atstājot tik dziļu un satraucošu iespaidu, nevarējām neuzrakstīt dziesmu Ukrainas atbalstam.
– Kādi ir “Piparu” plāni tuvākajam laikam?
– Protams, ir plāns izdot albumu. Sākotnēji bija iecerēts to izdarīt jau aprīlī, tomēr domāju, ka sasteigt nav jēgas – labāk kārtīgi visu nostrādāt. Tad uz rudeni varētu tapt albums. Pēc tam noteikti būtu jāplāno tāda liela iepazīstināšanas tūre pa Latviju, lai cilvēki uzzina, kas tie “Pipari” ir!
Komentāri