Ar šādiem vārdiem aizvadīto slēpojumu “Apkārt Alaukstam” savā feisbuka profilā raksturojis cēsnieks Jānis Brakšs, norādot, ka šis bijis tāds slēpojiens kā nekad!
Viņš uzsver, ka jānoņem cepure trases sagatavotāju priekšā, jo naktī uz sestdienu uznāca pamatīgs sniegs un īsā laikā nācās darīt visu iespējamo, lai trase varētu uzņemt slēpotāju simtus.
Ja janvārī slēpojuma organizatoriem nācās domāt, ko atbildēt uz hamletisko – būt vai nebūt – , jo sniegs Latvijā bija gandrīz nokusis, slēpojuma dienā, aizvadītajā sestdienā, nācās risināt gluži pretējas problēmas – kā tikt galā ar naktī uzkritušo pamatīgo svaigā sniega kārtu. Kā sagatavot trasi, kā attīrīt stāvvietas automašīnām un tamlīdzīgi. Kopīgiem spēkiem viss tika padarīts, distances sagatavotas, pārējais bija atkarīgs no pašiem slēpotājiem, no slēpju sagatavošanas, lai svaigajā sniegā, kas gandrīz visu slēpojuma laiku turpināja nākt klāt, garantētu iespējami labu slīdamību.
Par īpašajiem laika apstākļiem komentārs pat fotogrāfam Mārim Vancevičam, kurš iemūžināja slēpojuma notikumus. Viņš norāda, ka viegli nebija: “Protams, pats atrados aiz kameras, bet sniegu sanāca paēst pilnu muti. Respect pret tiem, kas slēpoja, amazing!!! Jūs esat monstri….”
Slēpojums, kura saknes meklējamas pirms aptuveni 40 gadiem, šogad notika 28.reizi, uz starta stājās gandrīz 600 dažāda vecuma slēpotāji, lai startētu izvēlētajā distancē. Protams, galvenā interese par klasisko slēpojumu apkārt Alauksta ezeram 22 kilometru garumā, izturīgākie to veica divas reizes, bet bija arī 7 km veselības distance, kā arī slēpojums bērniem.
Maratona distanci, 44 km jeb divreiz apkārt Alaukstam, veica 59 slēpotāji, un, kā atzina uzvarētāja dāmu konkurencē Anda Muižniece, šis bijis viens no grūtākajiem piegājieniem.
Maratona distancē absolūtajā vērtējumā uzvarēja Renārs Birkentāls, otrais Silvestrs Švauksts, trešais Kristers Kovgers. Tautas distancē uz starta stājās vairāk nekā 400 dalībnieku, bet finiša līniju pirmie plecu pie pleca šķērsoja Mārtiņš Daļeckis un Jānis Paipals. Trešās vietas ieguvēju Dāvi Kalniņu viņi apsteidza par nepilnām divām minūtēm.
M. Daļeckis “Druvai” pastāstīja, ka pēc pirmajiem 15 kilometriem, kad abiem ar J. Paipalu bijis skaidrs, ka neviens sāncensis viņu pozīcijas apdraudēt nevar, nolēmuši necīnīties savā starpā, bet braukt līdz finišam kopā: “Jo īpaši tāpēc, ka katrs startējām savā vecuma grupā, un tur uzvaras nodrošinātas.”
Mārtiņam šis bija jau 20. slēpojums “Apkārt Alaukstam”, par to saņemta arī piemiņas medaļa, bet gūta pirmā uzvara kādā no distancēm absolūtajā vērtējumā. Līdz šim augstākā vieta bijusi trešā, tagad uzvara, turklāt sarežģītos laika apstākļos: “Šādi apstākļi līdzšinējos 19 slēpojumos, kuros esmu piedalījies, nav piedzīvoti. Bijuši dažādi izaicinājumi, arī pamatīgs aukstums, bet tāda sniega bagātība nebija izbaudīta. Trase bija smaga, vējš liels. Domāju, trase būs labāka, jo likās, ka apakšējā sniega kārta būs sasalusi, tomēr tā nebija, visa trase samērā mīksta. Ja stingrāk atspiedās ar nūju, krita cauri. Tas nozīmēja, ka nevar braukt smukā solī, jāskatās, kur braukt, nemitīgi jātur līdzsvars. Piedevām visu laiku sniga, kas dažbrīd apgrūtināja redzamību. Bez brillēm grūti pabraukt, brilles savukārt aizsniga, un dažbrīd tikai pēc sajūtām bija jāķer, kur iet trase. Viss apkārt balts, grūti nolasāms, kur jābrauc.”
Stāstot par uzvaras atslēgu, M. Daļeckis saka, ka, pirmkārt, startējis no pirmās līnijas, kas šādos apstākļos ļoti svarīgi, otrkārt, apmēram pusi distances turējies kopā ar maratona distances veicējiem, ļoti spēcīgiem slēpotājiem. Tas ļāvis atrauties no sekotājiem. Viņš gan atklāj, ka nav sev izvirzījis mērķi uzvarēt: “Mans sporta veids ir riteņbraukšana, ziemas sezonai īpaši negatavojos. Taču slēpošana ir ļoti noderīga, lai iekrātu bāzi vasarai, to nekas nespēj aizstāt. Tāpēc, ja iespējams, cenšos piedalīties arī kādās slēpošanas sacensībās. Startēju arī Latvijas čempionātā, kur ieņemu 9.vietu, bet savā grupā – trešais. Uz Alaukstu braucu ar domu pacīnīties, redzot, ko rādīs sāncenši. Izrādījās, sagāja gana labi!”
Visos 28 slēpojumos piedalījušies trīs slēpotāji: Nils Johansons, Ilmārs Jukēvics un Ilmārs Glāzers, kurš atzīst, ka lielā sniega dēļ šis bijis lēnāks slēpojums nekā citus gadus, bet apstākļi jau visiem vienādi: “Pirmos gadus vienkārši startēju, nedomājot, kurš slēpojums pēc kārtas, bet paldies Egilam Johansonam, kurš visu rūpīgi uzskaita, un tagad jau ir jāpiedalās, lai skaits palielinās. Tas ir labs stimuls, lai neiezogas doma, ka varētu nestartēt.”
I. Glāzers saka, ka šim slēpojumam piemīt kāda īpaša aura, tāpēc arī dalībnieku netrūkst. Turklāt Latvijā palicis maz slēpojumu ar senām tradīcijām. Viņš arī stāsta, ka cenšoties slēpot regulāri: “Ko darīsi, tie gadi jau tādi, ka šādam slēpojumam ir jāgatavojas nopietnāk. Nevar izdomāt – tagad startēšu, kāpt uz slēpēm un braukt. Atceros, ja man agrāk kāds teica, ka apkārt Alaukstam ir smaga trase, teicu, ka tās ir muļķības, tur taču tikai viens kalns. Tagad braucot bija sajūta, ka to kalnu kļuvis krietni vairāk un tie katru gadu paliek stāvāki. Bet nu vēl jau divi gadi noteikti ir jābrauc!”
Komentāri