Inesiete Anda Sarmule – Garā dzimusi 1. aprīlī. Joku dienas gaviļniece atzīst, ka apzinās – viņas dzimšanas diena ir īpaša.
„Ne kurš katrs dzimis 1. aprīlī,” saka Anda un stāsta, ka skolas laikā klasesbiedri domājuši – viņa joko par savas dzimšanas dienas datumu.
„Kad es dzimu, mammu pat uz slimnīcu negribēja vest, jo domāja, ka kaimiņam aprīli grib iedot. Un tā arī ir – dzīvi uztveru ar humoru, man patīk jokot. Draugi saka, ka esmu dzīvespriecīgs cilvēks,” stāsta Anda un jautāta, vai dzimšanas dienā neaizmirst par jokošanu, saka: “1. aprīlis ģimenē mums ir arī joku diena. Cenšamies viens otram iedot arī aprīli. Kāds saka, ka muša uz deguna, kāds, ka apģērbs netīrs. Bet darbā ar kolēģiem gan daudz jokus nedzenam. Jāstrādā, nav laika jokot. Pieļauju, ka bērniem šī diena ir īpašāka. Taču nav arī tā, ka aizņemtības dēļ nebūtu laika pasmieties par sevi, citiem vai dzīvi kopumā. Dzīvi noteikti neredzu tikai melnās krāsās. Domāju, ka ikdienā netrūkst notikumu, par kuriem priecāties.”
Anda stāsta, ka anekdotes gan īpaši labi stāstīt neprotot. Arī prātā tās diez ko nestāvot.
„Dzimšanas diena nāk ar pavasara sveicieniem – pirmajām sniegpulkstenītēm un vizbulītēm. Man ļoti patīk pavasaris. Pēc garās ziemas var sākt rušināties dārzā, gatavoties stādīšanai,” saka Anda.
„Man ļoti patīk rudens puķes, katru gadu dobēs zied asteres un gladiolas, bet neiztikt arī bez pavasara un vasaras puķēm,” piebilst inesiete.
Savukārt jautāta, kas vēl Andas dzīvē rada prieku, viņa saka: „Droši tā ir ģimene. Kad esmu kopā ar bērniem, es atpūšos. Lai arī mājās katram ir savas vajadzības, tomēr atpūšos. Kādreiz, kad kāds aizbrauc ekskursijā, jūtu, ka pietrūkst. Patīk, ka esam kopā. Esam ļoti draudzīgi. Un kas gan var būt svarīgāks par ģimeni? Dzīve jau tik salda nemaz nav, kā gribētos. Galvenais – domāt, ka viss būs labi, ka viss nokārtosies, un tad jau arī tā notiek,” pārdomās dalās trīs bērnu – Riharda, Aelitas, Rolanda – mamma.
„Mēs labprāt ģimenē daudz ko darām kopā. Mums patīk sēņot, ogot. Bet tiklīdz pienāk pavasaris, tā uz upi prom. Makšķerējam. Esam kaislīgi makšķernieki. Mans tēvs bija makšķernieks, arī vīrs un tagad bērni ar to aizrāvušies,” stāsta Anda un neslēpj, ka zivis tīrīt gan ne visai patīkot. Bet ne jau to dēļ sēž pie upes, galvenais ir kopā pavadītās stundas.
„Rokdarbiem laika sanāk maz. Tik, cik zeķu pāri katram pa ziemu uzadu. Ikdienišķa tā dzīve – darbs, māja, darbs, māja. Protams, cenšamies izrauties no rutīnas. Bet laukus pret pilsētu gan negribētu nekad mainīt. Te pierasts. Vieta skaista, cilvēki pazīstami. Arī bērniem labāk augt laukos. Un Inešos pietiek iespēju darboties pulciņos, sevi pilnveidot,” spriež Anda un vērtē: “Domāju, galvenais, lai būtu darbs. Arī pati esmu apmierināta ar darbu veikalā. Man patīk būt cilvēkos un kontaktēties. Man daudz ko izstāsta. Īpaši pensionāriem sirds ir pilna. Inflāciju jūt arī laukos dzīvojošie. Iepirkumu grozs vairs nav tik pilns kā agrāk. Savā veikalā jūtam, ka daudzi, cerot uz atlaidēm, brauc uz lielveikaliem iepirkties. Bet nesūdzamies, ka mūsu – patērētāju biedrības veikalā nebūtu pircēju. Vasarā iepērkas vasarnieki. Šogad gatavojamies arī novada svētkiem.”
Jautāta, kāda bijusi mīļākā dzimšanas dienas dāvana, atbild: “Bērnībā man uzdāvināja pūkainu pingvīnu. To vēl tagad atceros, bet mūsdienās jau dāvināšana piemirsta. Kurš ar īsziņu apsveic, kurš ziediem,” saka Anda.
Komentāri