Pavasarī viss uzzied. Arī Cēsis pārvēršas, ieslīgstot ievu, ceriņu, ābeļu smaržīgajās kupenās, pie kājām noliekot tulpju krāsainos paklājus. Par Cēsu zaļo rotu, par vides sakopšanu un tās tendencēm saruna ar Cēsu ainavu arhitektu Jāni Sirlaku.
– Patlaban daudz runā par Rožu laukumu. Dažs pat saka: ”Rožu laukums – bruģa laukums. Zaļuma tajā būs maz, viss bruģēts.”
– Nenoliedzami, bruģis ir labāks par asfaltu. Tagad vairāk izvērtējam, kur likt bruģi, kur ne, un kādu. Sevišķa vērība ir vecpilsētai. Meklēsim iespēju tikt pie kvalitatīvāka bruģa – granīta, klinkera, kāds ir ”Četru vēju” skvērā.
Rožu laukums bija iecerēts citāds. Notika milzu cīņas. Gribēju, lai laukumā ir vairāk stādījumu, tā bija arī projektā. Bet vecpilsēta ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, un gala vārdu saka kultūras un pieminekļu inspekcija Rīgā. Mums skaidri pateica – vēsturiski te bijis tirgus laukums, un stādījumu nedrīkst būt. Sīkāku paskaidrojumu nebija. Manuprāt, ja kaut ko izņem ārā, vismaz kaut kas jāliek vietā. Lai Rožu laukumā būtu kaut nedaudz zaļuma, vasarās tur būs puķu kastes, piramīdas.
Laukums pēc rekonstrukcijas būs interesants, funkcionāls, dzīvs. Katrā vecpilsētā ir rātslaukumi, tirgus laukumi, kuros ir dzīvība. Galīgi pliku to negribas redzēt. – Vai Cēsis ir zaļa pilsēta?
– Jā. Pat ļoti. Pat salīdzinot ar Kuldīgu, mūsu vecpilsēta ir zaļāka. No putna lidojuma šķiet, ka zaļumos ieaugusi. Koku ciršanu, retināšanu cēsniekiem nevajadzētu tik ļoti pārdzīvot. Neesam taču šausmoņi, kuri tik to vien grib, kā cirst un zāģēt. Ja trīs koki
aug cieši, slimāko vai vājāko izņemam, tiem diviem ir dzīves telpa. Piemērs ir Pils parks. Tas bija aizaudzis, koki viens otru ēda nost. Kad lieku minēt, cik parkā koku izzāģēts, neviens nevar pat puslīdz pareizi pateikt. Izzāģējām 500. Vai to var redzēt? Protams, tie bija dažāda lieluma koki. Vai parks ir ko zaudējis? Tas ir izsauļojies, kokiem ir telpa, zem tiem aug zālīte.
Mēs aizmirstam, ka arī kokiem ir savs mūžs, ka arī tie slimo. Pilsētā ir daudz nokaltušu koku. Sevišķi gobas. Latvijā gobām ir infekcijas slimība, un vasarā zaļš koks, kuram it kā nekas nekait, var pēkšņi nokalst.
Sen gribēju ielu malās sastādīt kokus. Bet tur apakšā ir komunikācijas, tās tuvāko desmit, varbūt divdesmit gadu laikā mainīs. Vai drīkst stādīt kokus, ja zināms, ka tiem nebūs garš mūžs? Patlaban daudz ko darīt nevaram. Kad kociņš vien tāda pīcka, domājam, lai aug, kad izaug liels, traucē, lauž ēkas pamatus. Cilvēkam ir jāsadzīvo ar kokiem, jādod tiem pienācīga vieta. Koks ir dzīvs, tam ir sava enerģija. Kāda tā ir kokam, kurš mokās, kuram trūkst dzīves telpas? Ja koks ir savārdzis, tam jāpalīdz. – Pils parks atdzīvojies, atguvis elpu, turpina dzīvot. Arī par to ne viens vien uztraucās – izcērt kokus, nekas nebūs, kā agrāk. Darbi parkā turpināsies?
– Pret Pils parku jāizturas ar pietāti, lai tas savā izskatā kaut ko būtisku nepazaudētu. Komanda strādā, uzmanīgi domā par rekonstrukciju. Parkā būs apgaismojums, videonovērošana, bez tās diemžēl nevar. Darāmā ir ļoti daudz. Lai dīķos būtu ūdens, lai strautiņš no augšējā dīķa tecētu, jāatbrīvo avoti, kuros padomju laikā salaista kanalizācija, jāsakārto lietus ūdeņu novadīšana, celiņu tīkls. Tagad labi redzams, kur var stādīt krūmus. Protams, vēl arī vajadzīgi soli, atkritumu urnas. Gribētu atjaunot vēsturisko Tējas paviljonu pie Palasta ielas.
Estrāde jāpārbauda, vai, ūdenim tekot, nav izveidojušies tukšumi. Uzmanīgi jāveic tās labiekārtošana. Projekta ietvaros gribam arī iezīmēt vendu pili Riekstu kalnā, lai cilvēki redz, kur Cēsis sākušās.
Plāni ir milzīgi. Pils parka rekonstrukcijas projekts ir, tas tiek pilnveidots, precizēts, laika gaitā kaut kas mainās. Ceram, ka izdosies piesaistīt ES naudu. Kad tā būs, darbi ritēs ātri – pāris gadus. Esmu pārliecināts, ka Pils parks būs vieta, kur vasarā notiks daudzi vērienīgi pasākumi. – Kā, tavuprāt, cēsnieki jūtas savā pilsētā, pastaigājoties, ejot ikdienas gaitās?
– Ceru, ka lielākā daļa cēsnieku, redzot, kas notiek, pilsētu vērtē cerīgi. Protams, ir neapmierinātība, jo rok, remontē, un tas traucē. Bet tas tiek darīts, lai būtu labāk, nākotnei, lai dzīves telpa būtu sakārtotāka. Pilsēta uzņēmusi straujus apgriezienus, te nav kā Sūnu ciemā, kur nekas nenotiek. Varbūt šobrīd kāds uz lielajiem darbiem skatās skeptiski, bet viss notiek. Garumā nekas netiek vilkts, ilgāks laiks paiet gatavojoties, nevis darot konkrētus darbus.
– Gaume mainās. Bet, domājot par pilsētu, jāredz gadiem uz priekšu.
– Ļoti bieži ainavu arhitekti riskē, eksperimentē. Bet jāzina, kur to var darīt. Pils parkā, Maija parkā, vecpilsētā to darīt nedrīkst, bet Avotu ielejas parkā var eksperimentēt. Dzīve taču rit uz priekšu, laiki mainās. Vai šodien vecpilsētas nami vasarā iedomājami bez gaisa dārziem, puķu podiem, kastēm ielas malās pie mājām? Vēsturiski taču tā nebija. Laiks parāda, ko cilvēki pieņem.
Arī pats eksperimentēju. Ja redzu, ka kaut kas nav izdevies, roku ārā, stādu ko citu. Vides veidošana ir process, kas nebeidzas. Nav tā, kaut ko uztaisīšu, un būs jauns virziens, kuru visi slavēs. Cilvēki ir neprognozējami, nevar paredzēt, kas patiks, kas ne. Nedrīkstam arī neredzēt, kas notiek pasaulē. Protams, arī tas jāvērtē kritiski. Ja kas izdodas, cēsnieki novērtē, ja ne, skaļi izsaka, pa kluso telefonu informācija atnāk līdz mums. Veidojot pilsētu, tiek veidota arī pilsētnieku gaume.
– Tūristu iecienītas ir vietas, kur var nofotografēties atmiņai. Cēsīs tas ir Laika vecis, uzreiz vēl kas prātā nenāk. Pilsētā trūkst vides elementu, savdabīgu pieminekļu.
– Jā. Bet, lai tādi būtu, cilvēkiem pašiem jāizaug. Tūristiem ļoti patīk fotografēties pie ziedu piramīdām. Bet nevar arī uz dullo kaut ko salikt. Tā būtu naudas šķiešana. Kičam Cēsīs nav vietas. Pirmajā brīdī šķiet – O! Bet tas ir banāli. Par rozīnītēm neesam aizmirsuši. Maija parkā ir Kentaurs, kas cīnās, tas ataino vīrieša spēku. Tur ir arī jaunava. Pirms gadiem četriem sākām domāt, ka vēl kaut ko vajadzētu. Tagad jau izkristalizējusies bērna skulptūra. Jau ir pat makets. To negribam uzstādīt par domes naudu, ceram uz sponsoriem. Tā pārdomāti, mērķtiecīgi vidē ienāk un iedzīvojas skulptūras. Ja grib, lai tikai būtu, var uzstādīt kaut ko mazvērtīgu. Bet vai būs ieguvums? – Kā pilsētas parkiem un skvēriem tiek izvēlētas puķes?
– Kopā ar uzņēmuma ”Dārznieks” speciālistiem izdomājam, ko kur varētu stādīt. Arī, protams, ņemot vērā pieejamo sortimentu. Skatāmies, lai vairākas vasaras vienā dobē nav vienas un tās pašas puķes. Citu gadu krāsainība un dažādība lielāka, citu mazāka. Eksperimentējam. Kas neizdodas, to neatkārtojam, jo ne visas puķes visur labi aug. Daudz ko nosaka arī tas, cik ir naudas. – Kā mainās Latvija, kā tā sakārtojas, sakopjas? Vai lauki ir daudzveidīgi ne tikai ainavā, vai tādas ir arī viensētas, pagastu centri? – Kā ainavu arhitekts redzu, ka cilvēki grib darboties, sakopt vidi. Jābūt kādam, kurš kurbulē sabiedrību, tad viss notiek. Dažviet izdodas, citur izdara galīgi šķērsām. Diemžēl ļoti ātri un viegli var sabojāt kaut ko labu un vērtīgu. Cik pagastos strādā ainavu arhitekti? Viņi ir vajadzīgi. Vienu vasaru braucu vērtēt sakoptākos pagastus. Aina ne visur ir iepriecinoša. Cilvēki grib darboties, bet nezina, kā. Daži prasa padomu, daži dara, kā māk. Ir tik daudz sīkumu, kur tikai nedaudz jāpieliek roka, lai nākotnē saglabātu vērtīgus dabas objektus. Varbūt vajag tikai celiņu pielabot, nevis kaut ko būtiski mainīt. Dārznieka iecere nav redzama uzreiz. Varbūt pēc desmit gadiem. Jāstrādā nākotnei. Tā diemžēl dara reti. Vides sakopšana ir gaumes veidošana, latviskās identitātes saglabāšana.
Bet kopumā situācija ir cerīga. Cik vēl nesen Latvija viļņojās ušņu laukos. Katra sēta atrod savu īsto, gaidīto saimnieku. Dzīvoju Jaunraunā, redzu, kā tā pārvēršas. Laukos aizvien vairāk dzīvo tie, kuri strādā pilsētā. Pēc darba atgriežas mājās, kur valda lauku miers, pazūd stress, var fiziski pastrādāt, kaut zāli pļaujot, kur cilvēks ir dabas daļa.
– Arī lauku sētās parādās kičīgie plastmasas stārķi, kas visu gadu sēž ligzdā, vardītes dīķītī un rūķi zālienā.
– Nav nekā skaistāka par to, ko radījusi daba. Akmeņi, savdabīgi koki dzīvo vidē. Tie ir kā akcenti zālienā, atpūtas vietā. Iederīgāki ir māla podi, koka trauki. Gadās jau arī tā, ka pie guļbūves mājas sienas iekar puķes baltā plastmasas podā. Tas kičs ātri apniks. Tā šobrīd tāda muļķīga modes lieta.
– Kā pats veido savas mājas apkārtni?
– Man tā laime, ka vecātēva īpašumi ir palieli. Ar lauksaimniecību nenodarbojos, tāpēc varu atļauties skatīties, kā aug koki un krūmi. No maza līdz lielam. Katru gadu, cik varu atļauties, stādu kaut ko klāt. Eksperimentēju. Tā ir mana laboratorija. Izvēlos svešus augus un skatos, kā tie jūtas, kā aug. Ja neaug pie manis, neaugs arī Cēsīs, jo Jaunraunā klimats ir skarbāks. Pirms 15 gadiem iestādītās Kanādas egles jau lielas. Manai mazajai koki ļoti patīk. ”Tēti, aizskriešu apskatīties, kā tas kociņš, ko iestādījām, izaudzis!” Citi saka – ko tērējies, tur nekāda labuma nav. Bet zeme man ir un to izmantoju sev. Citiem interesē mašīnas, man tāds vaļasprieks. Šopavasar iestādīju melno priedi `Anna`, pat nezinu, kāda tā izskatīsies. Vēl iestādīju trīs dzeltenās priedes. Tām ir ļoti garas skujas, tādas parastajām priedēm nemēdz būt. Redzēsim, augs, neaugs, kādas būs. Tas ir neprognozējami un arī tāpēc interesanti.
Komentāri