Parīt Inešu pagasta “Vidus Kušļu” saimnieks Antons Gutovskis svinēs 99. dzimšanas dienu.
“Man nepatīk tā trobele! Savu laiku esmu trakojis. A, tagad slikti – nedzeru, nestrādāju, meitas nemīlēju vairs,” sacīja jubilārs un abi pasmējāmies, ka piebilstais – vairs – nav akmenī iekalts. Antons Gutovskis ir izaudzinājis trīs bērnus, lutinājis četrus mazbērnus un piecus mazmazbērnus, strādājis kolhozā, kopis lopus un bijis brigadieris, karojis 15. divīzijā un tagad kreņķējas, ka karā pa grāvjiem rāpojis, bet valstsvīri piemaksu pie pensijas aizmirsuši pielikt.
“Ja tagad būtu kāds kolhozs, es viņu par priekšnieku ieliktu,” nosmēja Antona meita Agra, kuru sirmais vīrs labi protot izkomandēt.
“Viņš pieceļas, tikko gaisma svīdusi, un prasa, vai šodien neko nedomāju darīt. Tā ar saka – ko guli, vai darba nav?” stāstīja Agra, kurai jāatzīst, ka arī 99 gadu vecumā tēvs ir palīgs mājas darbos. Pavasarī visu atvesto malku saskaldījis, pa laikam dārzu izpļauj.
“Man patiktu strādāt, bet paliek grūti. Aizgāju pļaut un riebjas, ka grūti to izkapti pavilkt. Skatos, ka ābolu šogad tik daudz un, varat iedomāties, nevienam nevajag? Ir jau, kad mazdēls aizved kādu savai gaspažai, bet ne zaptei, ne sulai. Un neizpļauj ceļmalas! Zāli, sienu ar nevienam nevajag,” kreņķējās Antons, rādot savu saimnieka dabu. “Jaunie tik slinki! Būtu vēl malku pagādājuši, varētu taču sastrādāt,” tā Antons un piebilda: “Meitas ir, dēla nav. Būtu tas bijis, tad māja ar būtu kārtībā. Dēls par daudz ātri nomira”. Tā arī aizrunājāmies, ka, garu mūžu dzīvojot, lieliem priekiem un dziļām sāpēm jātiek pāri.
“Viņš jau mani uzpasē. Kad visu dienu esmu prom, aizeju uz pagasta centru, uz kapiem, tad prašņā. Ko lai dara? Viņš gaida, nav jau pieradis viens pa māju,” sacīja Agra un atklāja gaviļnieka aizraušanos. Gandrīz katru dienu Antons dodas Inešu ezerā. Svaigi ceptas raudas, kāda līdaka ir viņu ikdienas galdā.
“Draņķīga dzīve, ka vairs darba nav. Makšķerēšana? Nu atkal ķeza! Man parastie, mazdēlam – baltie, gaļas tārpi, un viņam ņem, man ne. Šodien laikam mormišku kasti laivā atstāju, nevaru atrast. Ne tak pa ceļam izmetu,” sacīja Antons, bet meita par vaļasprieku pat dusmojas, jo reizi no reizes gājusi tēvu ezermalā meklēt, baidījusies, jo lielajam makšķerniekam laiks pie ezera paskrien nemanot, kā bērns aizmirstot, ka mājās gaida, uztraucas. Pie ārstiem Antons palīdzību meklē reti, kad uznāk grūtumi, tad saka: “Bija jau laiks arī man pie Pētera!” Kad viss pārgājis, tad ilggadnieks spriež, ka viņam jāpārdzīvo aktieris Ēvalds Valters.
“Tas nozīmē vēl vismaz pusotru gadu,” nosacīja Antons, kad atsveicināmies un priecājamies par ielūgumu uz katru nākamo dzimšanas dienu. Vēl viņš pavērās augšup un piebilda: “Jūs tagad stāvat zem manis stādītā ozola, to zemē ieliku 1928. gadā, kad atnācu uz “Vidus Kušļiem”. Cik man tad bija? Vairs nevaru atcerēties, jārēķina. Bērnu vēl nebija,” atvadoties noteica Antons Gutovskis un novēlēja arī visiem sveicējiem stipru mūžu.
Komentāri