Daudziem 1991.gada janvāra barikādes saistās ar šīm trim lietām, jo tās sniedza gan miesīgu, gan arī garīgu siltumu. Tāpat kā ugunskuri un vienotība.
Uz Rīgu brauca no visām Latvijas malām, arī no mūsu puses, tiek lēsts, ka no kādreizējā Cēsu rajona iedzīvotājiem aptuveni 10 000 piedalījās barikādēs.
Lai vecākajai paaudzei modinātu atmiņas, jaunākajai rosinātu vēlmi izzināt, kas tas bija par laiku, Cēsīs, Vienības laukumā, izveidota izstāde par tām dienām Rīgā, par mūsu puses ļaužu dalību barikādēs, lasāmas atmiņas, dažu cēsnieku stāstītais skan skaļruņos.
Vakar, dienā, kas kalendārā ierakstīta kā 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena, laukumā dega ugunskuri, pa kādam garāmgājējam piestāja, lai pārlūkotu fotogrāfijas, lai paši atcerētos.
Cēsniece Antra atceras, ka tolaik mācījusies neklātienē tehnikumā: “Šķiet, tas bija pats barikāžu sākums, aizbraucu uz sesiju, bet tehnikumā pateica, ka tā atcelta, lai visi brauc mājās. Atceros, gāju cauri Vecrīgai, tā tobrīd bija tik tukša, ka kļuva gluži neomulīgi. Mājās sekoju līdzi notiekošajam Rīgā, skatoties televīziju, klausoties radio.”
Viņa arī atklāj, ka tolaik bijusi gaidībās, tāpēc uz barikādēm braukt neesot varējusi. Ja tā nebūtu, iespējams, arī viņa tajās dienās būtu Rīgā. “Bet bija svarīgi arī domās būt kopā ar visiem, un es tur biju!” piebilst Antra.
Cēsniece Sintija, kura tolaik mācījās Siguldas ģimnāzijas 10. klasē, atceras, ka Barikādes arī viņas dzīvē bijis emocijām bagāts laiks: “Man bija tikai 15 gadi, abas ar draudzeni par pulcēšanos Rīgā uzzinājām no radio, un no rīta, ejot uz skolu, nolēmām ar pirmo vilcienu doties uz Rīgu. Gandrīz visu dienu pavadījām pie Ministru padomes ēkas, kur stāvējām pie galvenajām durvīm. Visi dziedāja, bija dziesmas, ko ar draudzeni iesākām un citi piebalsoja, atceros, ka izdziedājām visu kora repertuāru. Pa skaļruņiem cilvēki tika aicināti nest karstu tēju un maizītes. Tieši šīs trīs lietas– dziesmas, desu maizes un tēja – visspilgtāk palikušas atmiņā no Barikādēm, jo, visu dienu dziedot, bijām izsalkušas. Maizes un tēja bija tik garšīgas!
Cilvēki nemitīga plūda klāt, bija sajūta, ka ar katru brīdi esam vairāk un vairāk. Atceros lielās mašīnas, traktorus, baļķu vedējus. Todien neapzinājāmies, uz ko esam atbraukušas, jo pāri visam stāvēja lepnums, ka te esam vienīgās no skolas, sajutāmies tādas kā varones. Vakarā veiksmīgi nokļuvām mājās, bet vecākiem nestāstījām, kur bijām. Visu nakti ģimene klausījās radio, ziņoja par situāciju Rīgā. Nākamajā rītā siltāk saģērbāmies un atkal, nevienam neko neteikušas, devāmies ar vilcienu uz Rīgu. Todien pabijām arī Doma laukumā, Zaķusalas krastmalā, atceros drāšu žogus, betona paneļus, kas bija salikti tā, ka cauri bija jāiet kā labirintā. Ugunskuri, pie kuriem varēja sasildīt salstošās kājas un rokas, tēja un kāda tantiņa ar sviestmaizēm. Todien skvēriņā gājām aplī rotaļās, dziedājām, esam pat tikušas vienā TV kadrā. Bijām jau vēl tikai bērni, tāpēc notikumu uztvērām kā lielu piedzīvojumu, braucot mājās, domājām, ka vecāki ar mums leposies, bet piedzīvojām vilšanos. Skola bija par mums ziņojusi, izsauca vecākus un mūs pie skolas vadības, kur piedraudēja, ka izslēgs no skolas. Tomēr beigās deva iespēju, ja nevienam nestāstīsim, varēsim palikt mācīties. Tagad paskrējuši 30 gadi, drīkstu par to runāt, un vēl joprojām ir pārliecība, ka mēs abas toreiz esam izdarījušas lielu varoņdarbu.”
Tā katram no 10 tūkstošiem, kuru gan nu jau ir mazāk, ir atmiņas par to laiku, fotogrāfijas, no kurām daļa ir Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājumos. Muzeja galvenā krājuma glabātāja Dace Tabūne stāsta, ka ir samērā daudz fotogrāfiju no Barikāžu laika, ir pierakstītas atmiņas.
Gan jau cilvēkiem albumos ir fotogrāfijas, dokumenti, citas piemiņas lietas, kurām būtu jābūt muzeja krājumos. D. Tabūne norāda, ka muzejs visu pieņemtu, taču, lai paši izrādītu lielāku iniciatīvu, trūkstot kapacitātes: “Ja būtu darbinieks, kas visu savu laiku un enerģiju varētu veltīt tikai atjaunotās Latvijas vēstures pētīšanai, tur būtu daudz, ko darīt. Ne tikai par Barikādēm, bet par visu Atmodu un tai sekojošo laiku.”
Noslēgumā gribētos citēt Latvijas Tautas frontes bijušā līdera Daiņa Ivāna teikto, kas lasām lvportals.lv: “Atmodas brīvības ilgās un barikāžu ugunskuros rūdījies ne vien tautas raksturs tā labākajās izpausmēs, bet dzimis kopējais, vārdos neizsakāmais un Satversmē neaprakstāmais priekšstats par Latvijas nākotni. Ir tik svarīgi joprojām izmantot Atmodas kodolreaktorā akumulēto enerģiju, meklēt jaunus ceļus, lai piekļūtu barikāžu laikā uzkrātajiem tautas garīgā un morālā spēka krājumiem.”
Komentāri