Filips Massons ir francūzis. Sēžam kafejnīcā, apkārt cilvēku kņada. Runājam latviski. Vien pāris reizes viņš pārvaicā, precizē jautājumu, jo nav sapratis kādu svešāku vārdu.
Filips jau sešus gadus dzīvo Drustos. Katru dienu internetā izlasa franču avīzes. Vien divreiz gadā viņš ar tukšiem koferiem lido uz Franciju. Arī, lai nopirktu apģērbu. Tur lētāk un kvalitatīvāka prece.
Kartē atrada Drustus
”Dzīvoju vairāk kā latvietis, ne francūzis. Ģimenē ar sievu runājam angliski un franciski, ar Ivetas radiem latviski. Ar krieviem runāju krieviski,” saka francūzis, kurš brīvi runā arī angliski, bet mazliet prot spāņu, arābu un lietuviešu valodu. Filips pirms astoņiem gadiem atbrauca darbā Latvijā Francijas vēstniecībā. ”Ko es zināju par Latviju? Parīzē ir Austrumu kultūru fakultāte, tur ir arī Baltijas valstu nodaļa. Ārlietu ministrijā bija informācija par šo valsti. Statistika. To arī zināju. Par cilvēkresursiem, ekonomiku, kriminalitāti. Bet, godīgi sakot, neko vairāk nezināju, izņemot ciparus, pilsētu nosaukumus,” atzīst bijušais Francijas policijas atašejs Latvijā un Lietuvā. Vēstniecībā viņam bijuši ļoti labi vietējie kolēģi, ar kuru starpniecību sācis iepazīt Latviju un tās cilvēkus.
”Pirmais gads pagāja kā tūristam. Iepazinu ļoti daudzas Latvijas, arī Lietuvas pilsētas. Otrajā gadā sapratu, ka gribu dzīvot Latvijā, un sāku domāt par mājas iegādi. Gribēju jūras krastā. Pirku avīzes, lasīju sludinājumus un braucu skatīties. Drusti. Kur ir Drusti? Nav pārāk tālu no Rīgas. Tā atbraucu,” par dzīvesvietas izvēli stāsta Filips. Viņš arī atklāj, ka tikai vēlāk uzzinājis, ka sievas mātes dzimta ir saistīta ar Drustiem. “Tā dzīvē notiek,” vien nosaka drustēnietis. Kas te piesaistīja? ”Daba. Esmu dzīvojis lielās pilsētās, bet dzimis un audzis netālu no Lionas. Bērnība pagāja dabā, klejojumos pa mežu. Vēl atceros, kā govis slauc,” saka Filips un piebilst, ka pie mājas ir skaists mežs. Un tas jau ir kas īpašs. ”Sāku remontēt māju. Tad arī piedzīvoju daudz pārsteigumu ar vietējiem darbiniekiem, tāpat kā tad, kad meklēju celtniecības materiālus,” atceras Filips. Tad viņam piedāvāja blakus esošo pusmuižu. Cena bijusi pieņemama. ”Nopirku. Tagad man ir 20 hektāri zemes, mežs, pļavas, piecas ēkas. Jāatjauno vēsturiska māja, un tas nav tik vienkārši. Ir tikai divas iespējas, vai nu visu mierīgi darīt, vai pārdot,” domās dalās drustēnietis.
Ar aizrautību Filips stāsta, ka zeme
nokultivēta, ka dārzs gaida sējēju. ”Sēšu lapu salātus no Francijas, stādīšu vietējos kartupeļus. Man ikdienā svarīgas ir garšvielas, dažas te nevar nopirkt, tāpēc audzēju pats. Dārzā aug viss, kas galdam nepieciešams,” stāsta Filips. Būt savējam
”Kādi ir latvieši?” jautāju Filipam. Atbilde ir īsa – jauki cilvēki. Saprašanās nesagādā grūtības. ”Bērnībā dzīvoju mazā ciematā, kurā bija 400 iedzīvotāju. Kāds vīrs no Parīzes tur nopirka māju, dzīvoja diendienā, bet visu mūžu vietējiem viņš bija vīrs no Parīzes. Drustos es nejūtos kā cilvēks no Francijas. Ja gribat atrast manu māju, tad vienkārši jāprasa: ”Kur dzīvo francūzis? ”Drustos vieniem esmu francūzis, citiem skolotājs, vēl citiem vienkārši Filips,” saka francūzis Filips un piebilst, ka uz jautājumu, kur ir tavas mājas, atbildē nav jāšaubās –
Gatartā, pusotru kilometru no Drustiem.
Par latviešiem un francūžiem viņš var runāt daudz, tāpat kā par Franciju un Latviju. Jūsmot un kritizēt, brīnīties.
”Francūži sūdzas, ka trūkst naudas pensionāriem, ka ģimenēm grūti izdzīvot, ka nav darba. Bet, viņu teikto vērtējot no Latvijas, skats ir pavisam citādāks,” saka Filips un stāsta, ka Francijā bezdarbniekiem ir pieejama sociālā palīdzība, tā ir 240 latu mēnesī. Vēl var saņemt sociālo naudu dzīvokļa īrei. Nav jāmaksā nodokļi un medicīna bez maksas. Valstī minimālā alga ir 600 latu. Ne Parīzē, bet reģionos var atrast dzīvokli par 200 latiem mēnesī. Latvijā arī var, bet – kāda te minimālā alga?! ”Kad to dzirdu un redzu, no vienas puses, domāju, cik labi Francijā. Ja Latvijā būtu labāki ceļi, attīstīta sociālā politika, cik labi būtu, ja politiskie spēki būtu arī reģionos. Francija ir ļoti centralizēta valsts, bet politiskie spēki ir gan pilsētās, gan laukos. Te tikai Rīgā,” domās dalās francūzis un uzsver, ka tā valstis salīdzināt nevar, bet tomēr. Tūristu acīm
Filips Latviju iepazina soli pa solim. Nesteidzīgi. Dzīvojot Drustos, kopš aizgājis no valsts dienesta, viņš saistīts ar tūrismu. Filipa firma gādā par franču tūristiem Latvijā, izstrādā maršrutus, sarūpē viesnīcas. Filips ir starptautiskās tūrisma viesmīlības speciālists.
”Francūžiem Latvija nav tāla, bet ļoti sveša zeme,” pārliecināts tūrisma zinātājs. ”Latvijā ir divas bagātības – kultūrvēsture un daba. Vēl arī Rīga kā reģionālais komerccentrs. Tas nozīmē, ka šurp brauc tie, kam interesē vēsture, daba un bizness. Pagaidām visvairāk ir kultūrvēstures interesentu.”
Pirms sešiem gadiem Filips pirmoreiz Francijas vēstniecei rīkoja ekskursiju pa Cēsu rajonu. Tagad viņš atzīst, ka tad reti kurš par Cēsīm zināja. Vēstniecei redzētais paticis. Tagad tā jau ir tradīcija – vasarā ekskursija uz Cēsīm. Francijas tūristu gidu grāmatā Filips sarakstījis sadaļu par Latviju, tajā, protams, ir informācija par Cēsīm un Drustiem. Tie iekļauti franču tūristu tradicionālajos maršrutos. ”Tas ir vislatviskākais rajons Latvijā. Tā šķiet francūžiem. Viņiem bieži prasu, kas paticis. Vienmēr atbild – Rīga, Rundāle, Cēsis, Kuldīga. Vienmēr arī ir atbilde, ka Rīga nav Latvija. Rundāle ir mazā Versaļa Zemgalē. Tipiski latviskas ir Cēsis un Kuldīga. Aktīvā tūrisma grupas, kas vismaz nedēļu pavada Latvijā, divas dienas dzīvo Cēsu rajonā, apskata Cēsis, Drustus, brīvdabas muzeju ”Vēveri” Vecpiebalgā, Āraišu ezerpili, Līgatni. Līgatnē interesē ne tikai dabas takas, arī sociālās arhitektūras vēsture, industriālā arhitektūra,” francūža acīm uz Latviju paraugās drustēnietis. Viņš arī atklāj, kāpēc tikšanos esam norunājuši tieši šajā kafejnīcā. “Tāpēc, ka te neesmu bijis. Gribu redzēt, iepazīt visu, kas ir Cēsīs. Tikai tad varēšu ieteikt citiem,” smaidot paskaidro francūzis. Kad ieminos par Latvijas baltajiem un bedrainajiem lielceļiem, Filips smejas, tad kļūst nopietns un dziļi nopūšas. Gadā viņš nobrauc ap 30 tūkstošiem kilometru. ” Dažreiz es, nudien, latviešus nesaprotu! Kāpēc tauta nesūdzas?
Šķiet, valsts kļūst aizvien bezatbildīgāka pilsoņu priekšā. Jā, Latvijā ir divas pasaules – rīdzinieki un citi. Rīdziniekiem netraucē, ka 30 kilometrus no Rīgas ir grants ceļi un visas šosejas bedrēs. Ja dzīvojat Rīgā, mašīnu pēc četriem gadiem vēl var pārdot. Laucinieka, kam katru dienu 20 kilometri jānobrauc pa grants ceļu, auto pēc diviem gadiem vairs retais sauks par mašīnu,” runājot arī par savu ikdienas problēmu, Filips kļūst balsī pikts un pavisam citā tonī nosaka: ”Es redzēju, kā attīstās Latvija. Biju pārliecināts, ka ne tikai Latvija var mācīties no Eiropas, arī Eiropa no Latvijas. Tas bija toreiz, kad citu zemju avīzēs varēja lasīt, ka latvieši ir čaklākie Eiropā. Žēl, tas bija sen.” ES un NATO. Kur tālāk?
Filips Latvijā ieradās, lai Francijas vēstniecībā strādātu par policijas atašeju. ”Man bija gods strādāt un veidot Latvijas un Lietuvas policiju. Tas reizē arī bija interesanti, kā padomju struktūru, tās tradīcijas pārveidot atbilstoši ES un NATO prasībām, Eiropā pieņemtajam. Padomju kultūra man nebija sveša, PSRS sistēmu zināju labi. Kāds vīros bija
entuziasms, viņi neko nežēloja, lai tikai zinātu, varētu. Atceros, kad strādāju ar ALFU, vīriem bija padomju OMON kaskas un maskas, vairogi, bet tas bija tikai bruņojums, cilvēku pārliecība, vēlēšanās darīt, būt gataviem izdarīt uzticēto bija apbrīnas vērta. Arī ar OMEGA vīriem bija gandarījums strādāt kopā. Esmu pārliecināts, ka tā ir vislabākā grupa reģionā, ar to domāju ne tikai Baltiju, arī Skandināviju,” par darbu stāsta policijas atašejs un uzsver, ka strādājis
kopā ar
ļoti labiem speciālistiem. Tie bijuši trīs brīnišķīgi darba gadi.
”ES un NATO bija Latvijas mērķis. Kāds tas ir tagad?” tieši jautā Filips un klusāk piebilst: ” Tikai pelnīt naudu? Citu mērķi neredzu.” Un atkal viņš nosaka, ka, nudien, latviešus nesaprotot. ”Cik liela Latvijā inflācija? Martā televīzijā rādīja, ka Ēģiptē notiek demonstrācijas pret augsto inflāciju. Tur inflācija bija 10, 5 procenti, Francijā notika daudzas demonstrācijas, jo liela inflācija – 3,4 procenti. Latvijā piens, olas jau dārgākas nekā Francijā. Demonstrācijas ir? Tās varētu būt arī citas akcijas. Nav nekā. Kā ir, tā labi. Tas mani pārsteidz. Nav reakcijas,” domās dalās Filips un tūlīt ar pārliecību saka – nenoliedzami, arī turpmāk Latvija attīstīsies. Viss notiks, bet vajadzīga arī katra paša līdzdarbība. Vienaldzība vai paļaušanās nav labākais sabiedrotais. ”Pirms astoņiem gadiem cik Cēsīs bija īstu lielveikalu? Cik tagad? Toreiz, lai dabūtu materiālus remontam, tie bija jāmeklē, varēja nopirkt tikai to, kas eiroremontam. Tagad, lūdzu, ko vēlies. Cēsīs bija divas labas kafejnīcas – ”Raunas vārti” un ” Aroma”. Tagad ir viesnīcas, restorāni, kafejnīcas. Tikai franču restorāna nav,” salīdzina Filips. Un uz jautājumu, kad Cēsīs būs franču restorāns, droši atbild, ka šogad.
Franču delikatešu veikals un kafejnīca.
”Eiropas Savienībā dzīvojam gluži kā daudzas ģimenes lielā mājā. Un noteikumus vajag. Ja kaimiņam pirmajā stāvā patīk grilēt zivis tā, ka visa māja smird, bet citam nevienam ne, tad visi rakstīs, lai pieņem noteikumus, ka mājā nedrīkst grilēt zivi. Bet tas, kam patīk to darīt, var aizsargāt savu dzīves stilu. Un tā Francijā dara,” stāsta Filips un salīdzina ar Latviju: ” Latvija pieņēma noteikumus tādus, kādus tos piedāvāja, gandrīz nemaz neaizstāvot, nemēģinot pārliecināt citus lielās mājas iedzīvotājus, ka ir arī vietējās intereses. ” Sava vieta pasaulē
Pēc profesijas, kuru Filips apguva jaunībā, viņš ir pavārs. Tēvam piederējis viens no labākajiem restorāniem reģionā, un no septiņu gadu vecuma Filipam nācies tajā strādāt.
Pusaudža gados par profesijas izvēli nebijis daudz jādomā. Piecus gadus strādājis restorānā kā praktikants, mācījies. Paguvis arī pastrādāt viesnīcās un citos restorānos. ”Nākamie 20 gadi pagāja armijā un policijā. Esmu strādājis un dzīvojis Āfrikā, Vācijā, Anglijā, Japānā, Krievijā. Varēju jau līdz pensijai tā dažādās valstīs strādāt. Administratīvais darbs apnika. Gribu kaut ko Eiropai darīt Eiropā,” saka Filips un turpina stāstīt par Drustu īpašo gaismojumu, par mākslinieciski noskaņotiem cilvēkiem, par labo sadarbību ar tautskolu ”99 baltie zirgi”, kur viņš bērniem māca franču un angļu valodu, arī palīdz meklēt sponsorus skolas remontam.
”Būtu brīnišķīgi, ja dienvidu jūra atrastos netālu no Drustiem. Man trūkst zivju, garšvielu, dārzeņu. Forele, karpa, lasis – tas nav tas. Latvijā liellopu gaļu izaudzēt vēl māk, bet nemāk sagriezt. Vīnus gan var atrast,” domās dalās Filips un piebilst, ka Latvijā francūžu ir maz. Katru mēnesi Rīgā viņš rīko vakariņas francūžiem un franciski runājošajiem, pastāvīgi vairāk par pussimtu nesanākot. ”Francūžiem dzīvot citās zemēs traucē valodas barjera. Francūži reti runā svešvalodās. Nemācu franču valodu, lai visi tajā runātu, bet lai cilvēks varētu atvērties franču valodas pasaulei. Tautskolā viesojušies Francijas un Beļģijas vēstnieks, gaidām Kanādas,” stāsta Filips un piebilst, ka pats latviski iemācījies sešos mēnešos, bet ikdienā ieklausās, runā, lasa. ”Francijā iemācīties
latviešu valodu būtu ļoti grūti,” pārliecināts francūzis.
Filips Massons atradis savu vietu. Tā ir Latvija. Drusti. Te viņš dzīvo, kā pats saka, ar vislabāko sievu, sapņo par nākotni. Darba netrūks. Viņš spriež, ka gadi pieci paies, līdz izdosies atjaunot māju. Protams, ir arī citi plāni, ieceres. Ja Latvija nebūtu ES valsts, vai viņš būtu Latvijā? ”Kāpēc ne? Dzīve nezina tikai vienu ceļu,” pārliecināts Filips. Un nebeidz jūsmot par ziedošām pieneņu pļavām. Siltām kā Francijas saule…
Komentāri