Zemnieku saimniecība “Kalna Kunči” nodarbojas ar graudu audzēšanu, kokapstrādi un sniedz lauksaimniecības pakalpojumus.
“Tas ir optimālais variants. Vismaz patlaban, kad ekonomiskā situācija valstī tik bieži mainās,” saka saimnieks Juris Kurzemnieks un piebilst, ja vienā nozarē ir lejupslīde, otra pabalsta.
90. gadu sākumā, kad Kurzemnieki atguva īpašumus, kā daudzi Latvijā, viņi nodarbojās ar lopkopību. Juris vēl pasmēlās pieredzi Dānijā, un nākotnes ieceres bija cerīgas. “Apkārtne nav lopkopībai piemērota, 50 hektāri par maz, nav pļavu, kur ganīt. Priekuļu pagasts ir gana apdzīvots. Tāpēc arī no lopiem atteicāmies,” stāsta saimnieks. Tā kā saimniecībā daudzas ēkas vajadzēja atjaunot, sakārtot, šo to arī uzbūvēt, lai racionāli izmantotu mežu, pats iegādājās kokapstrādes tehniku. “Arī kaimiņiem vajadzēja kādu baļķi sazāģēt, un tā pamazām tapa zāģētava. Pieprasījums ir, darba pietiek,” saka Juris Kurzemnieks. Viņa nelielā ražotne nekad nav gatavojusi kokmateriālus eksportam. Tikai vietējam tirgus. Gan tiek izpildīti pasūtījumi no pasūtītāja baļķiem, gan izstrādāts paša mežs, gan iepirkti baļķi, lai no tiem gatavotu celtniecības materiālus – latas, sijas, dēļus. “Varu izgatavot to, ko klientam vajag. Lielās firmas ražo noteiktu standarta produkciju, mazo priekšrocība – sazāģēšu tik garus dēļus, kādi klientam vajadzīgi,”
mazas zāģētavas priekšrocības uzsver Juris Kurzemnieks.
Viņš ir gandarīts, ka pašam savs mežs, kurā nauda glabājas kā bankā. “Pirms gadiem biju dusmīgs, ka Gaujas Nacionālajā parkā neļauj zāģēt. Tagad esmu priecīgs. Kailcirtes neesmu zāģējis, kad vajag, ir kur paņemt. Ja nebūtu zāģētavas, kaltušos kokus nāktos par santīmiem atdot, tagad arī no tiem var ko iztaisīt,” domās dalās saimnieks. Arī kokmateriālu cenu straujās maiņas saimniekošanu krasi neietekmē, bet panīkums celtniecībā gan jūtams. Vēl nesen nelielās būvfirmas no “Kalna Kunčiem” nedēļā uz Rīgu veda kravu celtniecības materiālu, tagad krietni mazāk.
“Mazai zāģētavai nav problēmu samazināt ražošanu. Varam pagaidīt, kad būs pieprasījums. Lai gan darbs ir visu laiku un arī turpmāk būs, tikai mazākā apjomā,” saka Juris Kurzemnieks un turpina: “Ar katru gadu palielinās cenas kurināmajam. Kāpēc mežā zarus dedzināt, ja var sašķeldot. Bet maza zāģētava nevar piedalīties konkursā par šķeldas piegādi, nav tik lieli apjomi. Lielās firmas noslēdz līgumus, pēc tam, lai tos izpildītu, iepērk no mazajām.” Zāģētavā pircēji pēc koksnes atgriezumiem
gaida rindā, pieprasījums un cenas kurināmajam tikai aug.
“Kalna Kunču” saimnieks ir pārliecināts, ja kokapstrādē būs apsīkums, graudkopība ļaus izdzīvot. “No kokiem ienākumi ir nepārtraukti, par graudiem – rudenī. Par tādām cenām kā šoruden zemnieks varēja tikai sapņot. Uzpircēji paņēma visu ražu, klēts tukša,” gandarīts Juris Kurzemnieks. Labību audzē 50 hektāros. Nākamajai ražai iesēti desmit hektāri ziemāju. “Kā jau zemniekam, jārēķinās ar zudumiem. Gadījās, ka 20 hektārus rapša kukaiņi noēda. Tā reizē bija arī mācība,” smaidot saka saimnieks.
Saimniecībai sagādāta nepieciešamā tehnika, kad paša lauki iesēti un nokulti, var sniegt pakalpojumus. Pavasarī Juris pieteicies nacionālajām subsīdijām traktora iegādei. Uzrakstījis projektu, saņēmis apstiprinājumu. “Bet radās problēmas ar kredītu. Bankas prasa pirmo iemaksu, ne jau pārsimts latu, bet 30 – 40 procentus,” stāsta “Kalna Kunču” saimnieks un nebrīnās, kāpēc zemnieki neņem kredītus.
Juris Kurzemnieks ir atradis sev optimālu variantu – saimniekošanu nelielos apjomos. “Pats un daži strādnieki tiekam galā bez satraukuma un stresa,” tā viņš raksturo zemnieku saimniecības darbību.
Komentāri