Rīgā
Man šogad bija skaists Ziemassvētku vakars. Skatījos Ziemassvētku koncerta pārraidi no Vīnes. Dziedāja pasaules zvaigznes, arī mūsu Elīna Garanča. Un Vīnes lielais simfoniskais orķestris tik bijīgi un saviļņojoši spēlēja Emīla Dārziņa „Melanholisko valsi”! Kad beidzamais akords lēnām izdzisa, milzīgajā koncertzālē ilgi turpinājās Vīnes izsmalcināto mūzikas klausītāju aplausi. Mūsu Dārziņam un… mūsu Cēsīm .
To, ka Dārziņš skaņdarbu sarakstījis, viesodamies „Lāču” mājās pie Cēsīm, es uzzināju tikai, kad studējot biju piekļuvusi bibliotēku krājumiem, pirmskara periodikai. Meklēšanas dzirkstelīti bija iešķīlis Cēsu 1.vidusskolas skolotājs mākslinieks Arturs Dronis. Viņš gan mūsu klasei neko nemācīja, bet dažus mēnešus bija aizvietojis klases audzinātāju. Turklāt Jānis no paralēlās klases bija skolotāja Droņa dēls. Jutāmies pilntiesīgi savējie, lai reizēm pasēdētu dekorāciju istabiņā līdzās skolas zāles skatuvei, kur skolotājs bija iekārtojis tādu kā darbnīciņu, zīmēšanas kabinetu.
Mani vidusskolas gadi bija padomju laiks pirms pussimt gadiem. Pat televīzijas ēra nebija sākusies, logs uz mūziku bija mājas radio. Mācījāmies padomju valsts vēsturi un ģeogrāfiju, zinājām padomju varoņus un slavenības; Latvijas vēstures un ģeogrāfijas starp mācību priekšmetiem nebija. Nebija tolaik arī tūrisma ceļvežu pa Cēsīm. Iela līdzās skolai nebija Piebalgas, bet gan Kārļa Marksa iela. Taču skolotājs Dronis uzbūra ainiņu, kad pat šīs ielas nav bijis, tikai ceļš gar Ruckas parku, pa kuru mēdzis staigāt dzejnieks Jānis Poruks, uz ārpilsētu devies Emīls Dārziņš. „Uz kurieni gāja Dārziņš, nestāstīšu, to
izpētiet paši,” nevainīgi nobeidza skolotājs. Dzirkstelīte bija iemesta.
Kad Cēsīs braucu pa Piebalgas ielu, allaž pametu skatu uz „Lā-čiem”. Bieži domāju: kas tai tālajā 1904.gada vasaras vakarā, kad Dārziņš šeit ciemojās un palika pārnakšņot, lika viņam visu nakti nosēdēt pie galda un nošu zīmēs radīt brīnišķo melodiju? Ja ieceres skaņdarbam jau bija – kas tai lika pie-
dzimt tieši tad, šai vietā, pat bez instrumenta? Varbūt tas netveramais impulss bija vasaras nakts skaistums? Smaržas un lapu vēdas, mākoņi un mēness ceļš debesīs, viss
Cēsu puses daiļums, ko komponists tajā gadā papilnam bija baudījis? Man liekas, arī šis skaistums palika tonakt uz mūžiem iekodēts valša maigajā plūdumā.„Melanholiskais”… Komponista vienīgais instrumentālais darbs, kurš neaizgāja bojā . Ziemassvētku naktī tas saviļņojoši skanēja Vīnē, bet no turienes – uz zvaigžņu pusi, uz satelītiem…un iešifrētais Cēsu vasaras nakts burvīgais skaistums pieskārās cilvēkiem ļoti daudzās valstīs.
Kad atkal kļūsim bagātāki, varbūt uzliksim Piebalgas ielas malā kādu piemiņas zīmi Cēsu valša šūpulim? Tā varētu būt, piemēram, ceļa stabiņš ar „Lāču” mājvārdu.
Komentāri