„Cēsīs ir narkotikas!”

Vēl pagājušajā nedēļā presē izskanēja ziņa, ka kārtējo reizi uz robežas kādā auto atrasti vairāki kilogrami kokaīna un tabletes MDMA. Arī Cēsīs ir atklāta narkotiku lietošana, glabāšana un tirgošana.

Lai noskaidrotu, vai narkotikas ir problēma arī Cēsīs, uz sarunu aicinājām Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes Vidzemes organizētās noziedzības apkarošanas biroja vecāko inspektoru Māri Reķi, rajona policijas pārvaldes kriminālpolicijas biroja 2. nodaļas inspektoru Jāni Apini, kafejnīcas / kluba ”Aroma” īpašnieku Alvi Valaini, narkologu Valdi Kornetu, kā arī jauniešu domes pārstāvi Raimondu Bleifertu. Operatīvo darbinieku fotogrāfijas nepublicējam. Zālīte, mākoņripas un kriminālprocesi – Vai Cēsīs ir narkotikas?

J.Apinis: – Jā, un to kļūst aizvien vairāk. Ja pagājušajā gadā rajonā uzsākti astoņi kriminālprocesi par narkotisko vielu iegādi, lietošanu, glabāšanu, pārvadāšanu un tirgošanu, tad šogad uzsākti jau 13. Pērn sastādīti arī 14 administratīvā pārkāpuma protokoli par narkotisko vielu lietošanu bez ārsta nozīmējuma, bet šogad līdz 1. oktobrim sastādīti jau 16 protokoli. Uzsākti arī trīs kriminālprocesi par gada laikā atkārtotu narkotisko vielu lietošanu bez ārsta nozīmējuma. Narkotikas jauniešu vidū kļūst aizvien populārākas. Viņiem šķiet izdevīgāk nopirkt ripu, nekā klubā kokteiļus.

M.Reķis: – Cēsīs var dabūt visas narkotikas. Nedomāju, ka tas ir lētāk. Jauniešiem šķiet, ka narkotiku lietošanu ir grūtāk ievērot.

R.Bleiferts: – Narkotikas tomēr ir tikai dažu jauniešu grupu populārs izklaides veids. Zinu jauniešus, kuri pīpējuši zālīti, dzirdēts arī par mākoņripām. Domāju, ka narkotikas modes lieta ir 13 – 16 gadu vecumā. Bet, ja lieto 16 gadus veci un vecāki, tad jau tas ir dzīves stils.

A.Valainis: – Publika, kas apmeklē klubus, ir nemainīga, apsardze strādā jau ilgāku laiku un to pazīst. Pazīst arī to, kad cilvēks ir iedzēris vai ko lietojis. Par laimi narkotiku lietošana mums nav problēma. Ir kādreiz kāds teicis, ka apmeklētājs savādi kustas, bet nevar secināt, ka klubā varētu nopirkt narkotikas. Esam ar apsardzi pārrunājuši problēmu, esmu teicis, lai skatās, vai ir kas zīmīgs, bet nekas nav bijis. Pie mums atnāk iedzert, jūtas apmierināti un aiziet prom. Cēsīs tas vēl nav tik aktuāli kā Rīgā.”

V. Kornets: – Narkomānu pie manis nāk maz, bet 1995., 1999. un 2003. gadā veiktas skolu aptaujas par alkohola un narkotisko vielu lietošanu, tendence ir stabila – gandrīz piektā daļa 16 gadus veco jauniešu ir lietojuši kādas narkotiskās vielas. Lielākā daļa marihuānu, nedaudz stimulatorus, sintētiskās vielas un inhalantus. Raksturīgi, ka no 15 līdz 25 gadiem ir eksperimentēšanas fāze, bet ap 30 gadiem daļa pāriet uz alkohola lietošanu, tad vai nu kļūst, vai nekļūst par alkoholiķiem.

Reti, bet ir bijuši gadījumi, kad zvana vecāki un vaicā, kā var noteikt, vai jaunietis ko lietojis. Man bieži vien ir grūti ko pateikt, jo klīniskās pazīmes jau nākamajā dienā vairs nav raksturīgas, bet reāls apliecinājums ir tikai analīzes.

J.Apinis: – Iespējams, ka drīz aptiekās varēs iegādāties testus, kādi jau ir policijā, ar ko pārbaudīt pēc sviedriem un citām pazīmēm, vai ir lietotas narkotikas. Līdz ar to vecāki varēs bērnu nevest uz slimnīcu, bet pārbaudīt uzreiz. Protams, tests nemaksās latu, bet gan padsmit latus. Tomēr ar testu var tikai pārliecināties, bet tam nav juridiska spēka. Tālāk jau var nozīmēt ekspertīzi, vest uz slimnīcu noņemt analīzes un vest tās uz Narkoloģisko centru Rīgā, Hospitāļu ielā 55. Narkotikas Cēsīs var iegādāties it visur – Kur narkotiskās vielas var iegādāties?

J.Apinis: – Ja ir pieprasījums, tad prece ir.

M.Reķis: – Pieprasījuma netrūkst. Kas grib, var dabūt būtībā visur. Viss atkarīgs, kur atrodas dīleris. Ir cilvēki, kuriem tas ir bizness, vai arī precīzāk – sākumā tas ir bizness, bet vēlāk kļūst par naudas līdzekļu ieguvi, lai pats varētu apmierināt sevi ar narkotikām. Lielākoties visi tirgotāji ir arī lietotāji.

Problēmas ir arī ar dažām kafejnīcām, kurās nāk lietotāji, tirgotāji. Īpašnieki uztraucas, kur pazūd normālais klients, bet tai pašā laikā viņi nemeklē palīdzību, cenšas paši atrisināt situāciju, bet vienam to izdarīt grūti.

R.Bleiferts: – Manuprāt, ar narkotiku pirkšanu ir tāpat kā ar randiņa sarunāšanu – sazinās internetā, sazvanās, satiekas un viss notiek.

M.Reķis: – Dīleri arī ir gudri – klubos viņi neiet, jo sods ir pietiekami liels, lai nepārdotu nepazīstamiem, neuzticamiem klientiem. Viss notiek caur drošiem, stabiliem, pārbaudītiem cilvēkiem. – Jauniešu atpūtas vieta ir arī ”Fonoklubs”. Kā tur ar šo problēmu?

R.Bleiferts: – Klubā ir apsardze, arī pats saimnieks zina, kas ir kas, un varu garantēt, ka rūpējas, lai nekas tāds nenotiktu.

– Teorētiski dīleris tātad var iekļūt jebkurā klubā…

A.Valainis: – Teorētiski var, bet apmeklētāji un kluba darbinieki nepārtraukti pārvietojas pa telpu, kaut ko taču varētu redzēt! Ja vienam kāds ko grib pārdot, tad jābūt domubiedriem, bet tāds bariņš klubā nepamanāmi nevar savākties.

Liela daļa jauniešu droši vien narkotikas pamēģina, tāpat kā pīpēšanu. Jebkurā sabiedrībā ir tāpat kā klasē – ir desmit teicamnieki un viens nesekmīgais, ko tie pārējie desmit nekādi nespēj ietekmēt, ka jāmācās labāk.

J.Apinis: – Iedarbojas arī bara likums. Rodas motivācijas trūkums

V. Kornets: – Nav pareizi teikt, ka vienreiz uzpīpēsi un uzreiz nomirsi. Neviens tam neticēs. Katrai konkrētai narkotikai ir savs risks. Piemēram, lietojot amfetamīnu, cilvēkiem ar vājāku sirdsdarbību var notikt sirds apstāšanās. Marihuānai ir spēja izprovocēt šizofrēniju. Saistībā ar injicējamām narkotikām var runāt par HIV un hepatītiem.

Lietojot narkotikas, notiek personības degradācija. Atkarība veidojas lēnām, un cilvēks varbūt pat nekļūst atkarīgs, bet nivelējas vērtības. Piemēram, marihuānai raksturīgs amotivācijas sindroms – personība degradējas tā, ka viss – sabiedriskā kārtība, mācības, izglītība, darbs ir vienaldzīgs. Tas nemaz nav tik nevainīgi. Ir jāstāsta, ka tas ir neveselīgi, ka labāk to nevajag.

J.Apinis: – Bija gadījums, kad puisis izsita vairākus logus, bet no rīta pamostoties bija pārsteigts. Pēc tam tika konstatēts, ka viņš bijis narkotisko vielu iespaidā un tajā mirklī viņam visi likumi un kārtība bija vienaldzīga.

Problēma ar vienaldzību

J.Apinis: – Problēma ir vienaldzība, līdz tā neskar pašu vai

tuvinieku. Narkotiku

izplatības samazināšana jau nav vajadzīga tikai policijai, tas nepieciešams sabiedrībai. Mūsu pienākums ir iznīcināt, bet sabiedrības pienākums – palīdzēt.

M.Reķis: – Policijas uzdevums nav ārstēšana. Katrs pats sev laimi kaļ, mēs nevaram katram piestāvēt pie rokas, būtiskākais – kopā ar sabiedrību atklāt dīlerus un tirgotājus.

J.Apinis: – Jo mazāk būs tirgotāju un narkotikas būs grūtāk dabūt, jo arī sabiedrībai būs drošāk. Narkotisko vielu iespaidā notiek arī noziegumi.

R.Bleiferts: – Bet, piemēram, esmu tēvs un zinu, ka dēls lieto narkotikas. Vecākiem ir bail doties uz policiju…

M.Reķis: – Ja vecāki ir ko tādu konstatējuši, viņi, visticamāk, atnāks brīdī, kad dēls izskatās normāli, tādēļ policistam nav tiesību viņu uzreiz kaut kur vest. Ja vecāki tomēr grib ekspertīzes, bet pašiem nav iespējams aizbraukt uz Rīgu, tad varam bērnu aizvest, bet pozitīva rezultāta gadījumā viņš tiks administratīvi sodīts.

Tomēr šinī piemērā, ja tēvs zina, ka bērns lieto narkotikas, bet neko nedara, lai situāciju uzlabotu, tas ir slikts tētis. Vecāki taču var pie mums atnākt kaut tikai, lai izrunātos.

J.Apinis: – Cik tad ilgi vecākiem būs bail? Līdz bērns nesīs mantas no mājām un pārdos, lai varētu nopirkt narkotiskās vielas?

R.Bleiferts: – Bet ja viņš neko tādu nedara? Ja viņš dienā strādā un vakarā aiziet uzpīpēt?

J.Apinis: – Tomēr var pienākt brīdis, kad, kā ārsts teica, rodas atkarība. Ja tas notiek, devu vajag vairāk un vairāk, un arī naudu vajag vairāk un vairāk. – Vai cilvēki ziņo par narkotiku lietotājiem, tirgotājiem?

M.Reķis: – Problēma jau tā, ka par lietošanu zina daudzi, bet policijai ziņot ir vai nu bail, vai arī nav intereses, ir vienalga.

R.Bleiferts: – Vecāki filmu ietekmē baidās par bērniem. Jauniešu vidū drīzāk ir vienaldzība. Domāju, tas ir līdzīgi kā ar iedzērušu cilvēku – ar laiku viņš sāk krist uz nerviem ar savām izdarībām un attieksmi. Ja viņu atgrūž, sameklē jaunus draugus, tā savācas bariņš.

J.Apinis:– Vecāki baidās no tā, ka bērnu ņems uzskaitē. Bija gadījums, kad no Rīgas uz Cēsīm jaunieši bija atbraukuši atpūsties, sapīpējās zālīti, palika slikti un viņus aizveda uz slimnīcu. Vecāki brauca un teica – tā taču ir pirmā reize…, bet likumpārkāpums ir likumpārkāpums.

V. Kornets: – Arī ārstam likumdošana nosaka, ka nepilngadīgie, kas lietojuši narkotikas un nāk pie viņa ārstēties, jāņem uzskaitē. Ja grib ārstēties anonīmi, tad ir citas iestādes, kur vērsties.

– Vai iespējama institūciju, iestāžu sadarbība? Piemēram, klubu apsargus varētu apmācīt narkologi, lai pazītu narkomānus…

J.Apinis: – Apsardzes darbinieks jau nevar šo cilvēku aizturēt. Tiesības aizturēt un vest uz ekspertīzi ir tikai policijai.

A.Valainis: – Mūsu uzdevums ir nodrošināt klubā kārtību. Varam neielaist, ja kāds šķiet aizdomīgs, varam izraidīt, bet uz ielas jau viņš paliks, tad problēmas būs tur.

Sabiedrisko attieksmi var ietekmēt. Piemēram, pagājušajā gadā vēl liela problēma bija nepilngadīgo jauniešu mēģinājumi iekļūt klubos. Bija vairākas sarunas pilsētas domē par šo problēmu. Vienam ir grūti ko izdarīt un mainīt, bet, ja neielaižu es, otrs un trešais arī neielaiž, tad problēma atrisinās.

V. Kornets: – Apmācīt jau varētu, bet Ministru kabineta noteikumi stingri reglamentē, ka ekspertīze pēc policijas pieprasījuma ir jāveic konkrētos apstākļos un noteiktā laboratorijā. Nav nekādu juridisku seku secinājumiem tikai pēc paskatīšanās.

M.Reķis: – Klubs jau nav vainīgs, tam nav jāveic audzinošie pasākumi, tas jādara skolā un ģimenē.

J.Apinis: – Ja nu kādreiz patiešām notiek kaut kas ar narkotikām saistīts, klubs zaudē savu vizītkarti.

A.Valainis: – Protams, Cēsis ir mazas, ja kaut kas tāds notiktu, informācija uzreiz izplatītos. Ar narkotikām līdzīgi kā ar iesnām

R.Bleiferts: – Skolās daudzkārt stāstīts par narkotikām, taču, protams, to var darīt vēl, bet tam nav būtiskas nozīmes. Viens variants ir sūtīt paziņas, kuri lieto narkotikas, pie narkologa…

Tā tomēr ir katra cilvēka personīgā darīšana, kā viņš uztver problēmu, ko viņš taisās vai netaisās darīt lietas labā.

M.Reķis: – Liela nozīme ir presei. Lasītāji lielākoties ir bērnu vecāki, kuriem nereti ir vismazāk zināšanu, bet kuri visvairāk šo procesu var ietekmēt. Jo briesmīgāks un patiesāks stāsts, jo vienaldzības risks samazināsies.

A.Valainis: – Risinājums ir atkarīgs no tuvajiem cilvēkiem. Narkotikas ir kā iesnas, bet no iesnām jau kopš seniem laikiem nav tikts vaļā. Jautājums tikai, cik tālu palaidīsim narkotiku izplatību.

V. Kornets: – Jauniešiem vajadzētu vairāk informācijas, vairāk domāt par šīm lietām. Diemžēl informācija viena arī neko nedod, dažreiz tieši rosina interesi. J.Apinis: – Viss atkarīgs no cilvēka. Var noskatīties filmu par narkotikām, redzēt to, kāds izskatās lietotājs, kāds cilvēks ir tad, kad visi viņu atstumj. Ja pieķersies doma par sekām, tad varbūt kas mainīsies.

Mums ir nepieciešams sabiedrības atbalsts. Nevajag jau publiski paziņot, ka kaimiņš lieto, var vienkārši atnākt un izrunāties. Var ziņot anonīmi.

Situācija ar laiku var mainīties, un arī pie mums var būt kā Rīgā, kur šļirces mētājas visās iespējamās vietās, kur kāpņu telpās ir narkomāni. Ja viņu kļūs vairāk, celsies arī noziegumu līmenis, būs vairāk apdraudēta sabiedriskā kārtība. Īsts narkomāns, ja viņam vajadzīga deva, ir gatavs uz visu. Tās dēļ viņš var uzbrukt jebkuram, lai tikai kaut ko nozagtu.

Kampaņas un informāciju vajag, jo problēma patiešām palielinās.

Lai atrisinātu narkotiku izplatīšanās problēmu, nepieciešama veiksmīga sabiedrības sadarbība ar policiju. Kamēr narkotiku posts neskar konkrētu cilvēku, tikmēr

šķiet, ka mazpilsētai neraksturīga sērga, tomēr tā aizvien vairāk ienāk arī Cēsīs. Jāapzinās, ka narkotiku izplatīšanās ir bīstama tendence, kas iet roku rokā ar noziedzību.