Kārtūžu pusē dzīvo kuplā Kļaviņu dzimta. Kādreiz no muižas īrētajā mājā, kur tikpat kā sētas viducī bijis ceplis, kas sabrucis un apaudzis ar pieneņu pļavu un ievu krūmiem, tagad par maija saulīti priecājas trīs paaudzes- četrgadīgais Matīss, viņa vecāki un vecāmamma.
“Mēs esam no tiem, kas sakām- labi, ka Latvija brīva. Nespēju iedomāties, ka tagad vismaz jaunie nevarētu aizbraukt kur vēlas. Nav jābrauc prom, nav jābrauc strādāt, labi, ka var brīvi pasauli apskatīt,” sprieda Irīna Kļaviņa, arī vedekla Anželika bija pārliecināta, ka ir cilvēki, kuri spēj Latviju atstāt un meklēt labāku dzīvi citur, bet viņa neesot to starpā.
“Ir jau par darbu ārzemēs daudz runāts, bet esam palikuši pie tā, kas mums ir. Vīrs pašlaik atrod gadījuma darbiņus, pati agrāk strādāju Mores pastā, bet tagad priecājos, ka maizes tiesai sanāk, sadarbojoties ar mūsu skoliņu. Esmu pavadone autobusā. Palīdzu mājās nokļūt tiem bērniņiem, kuriem tas nepieciešams,” stāstīja Anželika Kļaviņa.
Jau vairākus gadus Mores pamatskolā darbojas speciālās klases, kurās izglītību iegūst bērni ar veselības traucējumiem.
“Labi, ka Morē ir skola. Mūsu meita to pabeigs, dosies tālāk vidusskolā uz Siguldu. Ceru, ka arī tad, kad Matīsam būs jāiet skolā, Morē tā būs,” sacīja Anželika, bet vīrs un tētis Ilgvars Kļaviņš piebilda: “Cik zināms, tad tāda ir Siguldas novada domes nostāja- mazās skolas jāsaglabā. Man arī liekas, ka pareizi. Tas nekas, ka Sigulda vien 15 kilometrus no mūsu mājām. Esam morēnieši.”
Pēdējos gadus mazāk dzird runājam, ka morēnieši joprojām justos kā Cēsu rajona ļaudis. Vecākā paaudze kavējoties atmiņās, jo kaimiņpagastos- Nītaurē, Zaubē, Līgatnes pusē – esot vairāk paziņu nekā Siguldā, bet pamazām iedzīvojoties jaunā kārtība.
“Nedomāju, ka tagad riņķī un apkārt ir daudz cilvēku, kuriem viegli klātos, paši arī piedomājam pie tēriņiem. Agrāk turēju lopus, tagad vairs nevaru tikt galā. Jauniem citas iešanas un darbi. Pietiek ar dārzā darāmo. Mājas savas, un tas jau ir liels ieguvums visai dzīvei,” tā uz dzīvi raudzījās Irīna, bet Ilgvars neslēpa, ka šogad vairāk nekā citus pavasarus nākas apstrādāt zemi, lai pašiem izaugtu viss vajadzīgais, ko galdā un pagrabā nolikt.
“Bija jau labi gadi, kad varēja arī neaudzēt. Vairāk pirkām veikalos. Vienu brīdi strādāju celtniecībā, bija labs darbs, un alga. Nevaru sūdzēties. Guļbūves slējām, pieprasījums bija liels. Tad dzīve mainījās, nevaru spriest, uz cik ilgu laiku,” tā Ilgvars Kļaviņš, sakot, ka uzņēmīgi un rosīgi cilvēki tomēr darbu atrodot. Varbūt pašu sētā un zemē, varbūt pagastā vai pie uzņēmējiem. Atalgojums tagad zemāks, bet iztikšanai sanākot.
Pajautāju, vai ir kaut kas, kas šodien liekas nepieņemami? Lauku cilvēki atteica, ka viņus joprojām mulsinot, kāpēc, čakli strādājot izaudzētajam, -vienalga vai tie dārzeņi vai gaļa, neesot pieprasījuma un noieta vietējā tirgū.
“Vecākais dēls ar ģimeni uzņēmās saimniekot vecajās kolhoza fermās. Sakārtoja, atjaunoja, paņēma aizdevumu. Un nevarēja noturēties. Žēl,” tā Irīnas kundze.
Ilze Kalniņa
Komentāri