Man šķiet, ka šai priedei ir īpaši sīksta koksne un plānas gadskārtas, jo iespējams, ka priedīte ir neparasti veca! Piebaldzēni šo priedi mīļi dēvē „Priedīte”. Stāsta, ka zviedri ap 1710. gadu šo koku iestādījuši ar saknēm gaisā un, prom aizejot, teikuši, ja priede augs, tad viņi (zviedri) atgriezīšoties. Tādā neparastā veidā Piebalgas pusē (varbūt visā Vidzemē) tika iestādītas daudzas priedītes.
Es nezinu, vai priedes mūžs var sasniegt 295 gadus. Es nezinu, cik daudz patiesības ir šajos stāstos, bet bez iemesla tas viss stāstīts netiek. Šis nostāsts ir saglabāts no paaudzes paaudzē.
Kolhozu sākuma gados, tas varēja būt ap piecdesmito gadu sākumu, tika nopostīta Briņģu priede tagadējā Inešu pagasta teritorijā (no Inešu centra pagriežoties uz Kleivēnu ceļu, varēja nonākt pie Briņģu priedes). Reiz manai mātei Sinoles ļaudis jautājuši, vai Briņģu priede vēl augot. Viņai nācās pateikt, ka priede jau ir nozāģēta. Kādu likteni piedzīvoja priedes nopostītāji, es vēl nezinu, bet skaidri zinu, ka par tādiem sliktiem darbiem tiem cilvēkiem mūžs top sagandēts! Varbūt ir citi viedokļi?”
“Druva” sazinājās ar a/s “Latvijas valsts ceļi” Vidzemes reģiona Cēsu nodaļas vadītāju Andri Kazāku. Ieskatījies ceļa Vecpiebalga – Jaunpiebalga projektā, viņš atzina, ka nociršanai priede nav paredzēta. Sazinoties ar darbu veicējiem, izrādījās, tomēr ir.
– Diemžēl. Priede auga pašā ceļa malā. Lai arī kā projektētāji gribētu, citas iespējas nebija. Patlaban tiek cirsti krūmi, iezīmēta ceļa trase. Un trešdien priedi nozāģēja, – pastāstīja Andris Kazāks.
Komentāri