“Lejaskrūzēs” būvē guļbaļķu pirtiņu. Ne pirti pirts dēļ, bet ēku, kas iemieso senās amatniecības tradīcijas un kura gadu desmitos glabās un nesīs tālāk īpašo vēsti par Piebalgas sētu.
– Gājām uz priekšu lēni. Kad pagājušā gada sākumā spēcīgais vējš izpostīja mežu, domājām, kā vētras lauzto koku varenību izmantot. Atšķirojām tos, kas vairs nav piemēroti būvniecībai. Gribējām pirtij baļķus no šī meža un šīs saimniecības, saglabāt pirts sienās enerģiju, ko koki saņēmuši no šīs zemes, – stāsta saimniece Egita Zariņa.
Pašu baļķu gan nav pieticis, nācies piepirkt. Bet gatavoti būvniecībai tepat pašu saimniecībā – mizoti, kaltēti. Palīdzība pirts ciršanā uzticēta nevis firmai, bet amatniekiem, kas zina tradicionālās tautas būvēšanas noslēpumus. Apjumt pirtiņu nolemts ar skaidām, taču nevis plaši izplatīto apses, bet skuju koka materiālu. Saimnieki vērtējuši, ka priedes un egles ir dabiski impregnētas, sveķi neļauj koksnei bojāties. Meklēta ražotne, kur šādas skaidas gatavo. Tas nav nācies viegli, jo izrādās, ka plēst skaidas no skujkokiem ir grūtāk, nekā no lapu koksnes. Pēc meklējumiem amatnieku izdevies atrast pašu pagastā – Jaunpiebalgā. To paveikusi Rubeņu ģimene, kura ar koku darbojas paaudzēm.
– Vēlējos būvēt tā, kā to darījuši mūsu senči, gribēju katrā pirts elementā ielikt mūsu amatniecības tradīcijas, neizmantot neko no masveida rūpnieciski ražotās produkcijas. Logus pasūtījām pie amatnieka, arī pirts krāsni taisīja īpaši. Biju pārliecināta, ka ēkā nebūs nekādu sintētisku materiālu. Baļķu spraugu aizdrīvēšanai dabūjām sūnas. Dabas draugi gan saka, ka to nevajag darīt, ka, vācot sūnas, tiek postīta daba. Par laimi, sanāca tā, ka pašiem tās nebija jāgādā, atveda amatnieki. Taču logu un durvju iebūvēšanai gan bija jāizmanto celtniecības putas. Tas man nepatika, bet nebija citas iespējas, – būvēšanas detaļas apraksta Egita.
Ēku sāka būvēt pagājušā gada jūlijā, to iecerēts pabeigt nākamgad. Pirti ceļ ar domu – iesaistīties lauku tūrismā. Taču Egita negrib pēdējos gados tik ierasto svinību vietu, kur pēršanās ir tikai ballītes sastāvdaļa. Viņa vēlētos piedāvāt pasākumus ģimenes veselībai, vietu, kur no ikdienas stresa un noguruma var atbrīvoties vecāki un bērni, izbaudot pirts rituālus, dzerot zāļu tējas. Turpat līdzās pirts ēkai uzbūvēta guļbaļķu lapene, bet pagalma nogāze beidzas ar dīķi. Tas gan pieder kaimiņiem, “Lielkrūžu” saimniecībai, bet īpašnieki – Dolmaņu ģimene – laipni dalās savas ūdenskrātuves skaistumā.
Savukārt citi kaimiņi, rūpīgi cilvēki, ar savu uzmanību nodrošinājuši to, ka topošās pirtiņas būvniecības dokumentācijas kārtošana noritējusi stingri pēc likuma.
– Viss ir līdzsvarā. Labais, ko saņemam no apkārtējiem, uzmundrina, bet negatīvais liek sasparoties, – saka saimniece.
Pirts top tikai par pašu līdzekļiem. Sākumā apsvēruši iespēju pieteikties uz Eiropas atbalstu, bet tad sapratuši, ka šī nav tā ideja, kurai var izmantot projektu naudu.
– Projekti paredz termiņus. Bet koks ir materiāls, kuram pašam savi termiņi. Nolēmām dzīvot pēc koka laika, ne projekta datumiem, – tā Egita.
“Lejaskrūzes” ir veca saimniecība, kurā saglabātas skaistas, simtgadīgas koka ēkas. Guļbaļķu klētiņas laika, vēja un lietus ārdētie baļķi, lielais ieejas akmens, kas likts par vecās būves durvju slieksni romantiski rotā gleznaino, Piebalgas pakalnos iegūlušos sētu.
– Gribam atstāt kaut ko tikpat pamatīgu, tādu, kas paliks nākamajām paaudzēm un stāstīs par mums,- saka Egita.
Komentāri