Profesiju klasifikatorā esot tūkstošiem amatu. Jurists un kontrolārsts teorētiski nav nekas jauns, bet Cēsu rajona slimnīcā šāda amata izpildītāja, turklāt vienā personā, nav bijis. Kopš februāra Ernests Jāvalds izvērtē medicīniskos procesus slimnīcā un rauga, lai tie notiek atbilstoši likumdošanai. Viņš pats saka, ka strādā kolēģu – mediķu – interesēs, lai dotu padomu, kā pareizi un precīzi sakārtot medicīnisko dokumentāciju, kas uzlabos arī medicīnas aprūpes kvalitāti pacientiem. Tajā pašā laikā viņš ir partneris arī pacientam, sarunājoties un skaidrojot veselības aprūpes iespējas tieši mūsu rajona slimnīcā.
– Nevaru iejaukties diagnostikas un ārstēšanas gaitā, cik esmu iepazinis, speciālisti mūsu slimnīcā ir zinoši, diagnostikas iespējas plašas, bet varu būt padomdevējs, lai pareizi noformētu medicīniskos dokumentus. Tas nenozīmē, ka izdosies izskaust visas domstarpības, kādas var rasties medicīniskā personāla un pacientu starpā, bet skaidrot un izvērtēt, saprast situācijas nekad nav lieki.
– Vai jurists un kontrolārsts slimnīcā sāk strādāt tāpēc, ka aizvien plašāk dzirdētas runas par pacientu neapmierinātību ar mediķu darbu?
– Šis jautājums būtu jāuzdod slimnīcas vadībai, bet jūsu minētais varētu būt viens no apsvērumiem, kāpēc šādu amata vietu ievieš. Ja ir domstarpības, tad biežākais to iemesls – mediķis laika trūkuma dēļ stresa situācijā nav sakārtojis pacienta papīrus. Ārsts izdara visu vajadzīgo, bet var gadīties, ka komplikācijas rodas neatkarīgu apstākļu rezultātā. Pacients neapmierināts, sūdzas. Kad veic ārstniecības iestādes iekšējās vai veselības inspekcijas iniciētās pārbaudes, apstiprinās, ka darbs darīts profesionāli, to kolēģi apstiprina. Bet darbības, secinājumi, turpmākā ārstēšanas taktika nav ierakstīta dokumentos. Un var rasties problēmas.
– Bet ārsti jau tagad saka, ka slīgst papīru kalnos, ka nav laika tiešajam, medicīniskajam darbam. Birokrātijas esot par daudz.
– Netiek prasīts vairāk papīru, bet esošos aizpildīt loģiskāk, lai, lasot pacienta slimības vēsturi, varam pierādīt, ka strādāts profesionāli, ka ārstēta diagnosticētā slimība. Bet ir tā – strādā stundām, ieraksta divas rindiņas.
– Kāds jums veidojas dialogs ar kolēģiem?
– Strādāju tikai divus mēnešus, tāpēc vēl ir duāla situācija – jebkuru kontroli cilvēki uztver kā kaut ko negatīvu. Slimnīcā strādā medicīniskais personāls. Un situācijas ir dažādas. Ārsts nevar strādāt bez māsām, māsu palīgiem, bet tieši viņu jau tagad trūkst. Arī medicīnas māsu vidējais vecums ir tuvu pensijas gadiem. Te mani pienākumi dalās. Man jābūt arī vidutājam starp mediķi un pacientu.
– Jūs pildīsiet mediatora funkcijas. Vai pacients jūsu lomu sapratīs? Viņa pārdzīvojumi, ciešanas būs bijušas reālas, viņam šķitis, ka mediķis nav bijis uzdevumu augstumos.
– Mums jāapzinās, ka pacientiem dominē pārliecība – ja nonāku slimnīcā, tad mani jāizmeklē no galvas līdz kājām. Bet ir citādi. Uz plānveida veselības aprūpi stacionārā ir jāierodas izmeklētam. Nav runa par akūtu gadījumu, bet situācijā, kad noteikta diagnoze, slimnīcā speciālisti veiks vajadzīgos izmeklējumus konkrētajai slimībai, ko apmaksā Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra. Pārējie izmeklējumi būs jāsedz no pacienta kabatas. Un šeit visbiežāk rodas domstarpības, kā cilvēks izdzird vārdu nauda, tā viņam liekas, ka mediķis kaut ko pieprasa sev. Un pieļauju, ka man nāksies noskaidrot, vai pacients nosūtīšanu uz maksas pakalpojumu nav uztvēris kā kukuļa pieprasījumu. Ģimenes ārsts atbild par pacientu kompleksi, bet stacionārs ir domāts konkrētas patoloģijas ārstēšanai. Primāro veselības aprūpi ar stacionāra ārstēšanu nevajag dublēt. Pacienta turpmākā izmeklēšana ir ģimenes ārsta kompetencē, ja sasirgušo no galvas līdz kājām izmeklēs slimnīcā, tad tā vienkārši var bankrotēt.
– Vai pacients nav ķīlnieks, jo tā ir viņa veselība, par kuru pats nespēj samaksāt? Cik loģiski Latvijā sadalīts – valsts apmaksāto pakalpojumu grozs un maksa, kas gulstas uz pacienta pleciem?
– Medicīna ir cieši saistīta ar vispārējo ekonomisko situāciju. Cilvēks izvēlas sev nepieciešamo dzīvei. Ja valsts budžetā ir finanšu deficīts, tad jāmeklē izeja. Viss atkarīgs no iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes, iekasētās nodokļu summas un cik no tā saņem medicīna. Valstī pamatoti vērtē, kā pārdalīt riskus. Būtu jāaug kopējam labklājības līmenim un būtiski jāpārskata patēriņa grozs. Jāsaprot, ka neviens budžets nav bezizmēra – ne ģimenes, ne valsts. Bet valsts apmaksāto medicīnisko pakalpojumu klāsts sašaurinās. Valsts vērtē, kā pārdalīt riskus. Ne velti ilgi diskutē par iedzīvotāju obligāto veselības apdrošināšanu, līdzīgi kā civiltiesiski apdrošinām mašīnas, lai iesaistītos satiksmes kustībā. Ja pieņemtu lēmumu par veselības obligāto apdrošināšanu, tad izdotos samazināt valsts budžeta slogu. Jā, uz iedzīvotāju rēķina. Bet to nedarīs ātrāk kā gadu pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tas ir sprādzienbīstams moments politikā.
– Pirms gada politiķi cilāja arī kukuļu un pateicību tradīciju veselības aprūpes sistēmā.
– Kukuļa pieprasīšana ir nepieļaujama, bet pateicības ir visā pasaulē- ziedi, konfektes, labs alkohols, delikateses. Tā nav nekāda mūsu tradīcija. Tas darbojas arī Amerikā, neievērojot turienes medicīnas dārdzību. Mēs ejam pie friziera un samaksājam, ja ir ļoti skaista frizūra, mums neviens netraucē iedot frizierim šokolādi. Kafejnīcā samaksājam par ēdienu, ja apkalpošana bijusi ļoti laba, varam atstāt dzeramnaudu. Taču dzeramnaudas pieprasīšana ir cita runa.
– Pēdējā laikā gan pat paziņu lokā dzird sakām – labāk nesaslimt, jo bez naudas vesels netiksi! Īstenībā jau skarbi, ka medicīniskā palīdzība tik cieši sapīta ar naudu.
– Daudzi jaunie mediķi domā par aizbraukšanu no valsts. Ir speciālisti, kuriem par rezidenta algu ārvalstīs izdevies samaksāt visus Latvijā atstātos parādus. Speciālists ir novērtēts, un viņš te neatgriezīsies. Ķirurģiskajā profilā ārstam ir jāmācās 10 – 12 gadi. Seko stress, atbildība, un ir jābūt atbilstošam atalgojumam. Veselības aprūpes sistēmā strādājošo atalgojuma jautājums mazliet sakārtojas, bet tajā pašā laikā ir daudzi solījumi. Kā zināms, Latvijā solījumus visbiežāk nepilda. Mēs varam cerēt uz lokālpatriotismu. Varbūt jaunie mediķi, kas dzīvojuši Cēsīs, vēlēsies atgriezties dzimtajā pilsētā. Lai gan dzīve ievieš korekcijas. Pašlaik medicīnu mācās tie, kas cer uz kaut ko labāku. Pasaulē medicīna ir bizness, kurā labi maksā, un mediķi labi dzīvo. Un arī pie mums mediķiem ir jāpelna . Ārstam jāsaņem vismaz tūkstoš latu uz rokas par vienu slodzi. Medicīnas māsai procentuāli mazāk, bet krietni vairāk nekā šobrīd. Par to ir jādomā, ja nevēlamies palikt bez medicīniskās palīdzības.
– Kāpēc jūs savulaik ārsta profesiju mainījāt pret jurista darbu?
– Ārsta profesija ir prestiža un interesanta, bet darba samaksa lika vērtēt, analizēt un izvēlēties citu ceļu. Biju akupunktūras un manuālās terapijas speciālists. Tās bija un ir specialitātes, kuras neapmaksāja valsts. Par šo ārstēšanu jāmaksā pacientam, un metodes ir samērā dārgas. Tās organismu ietekmē mazāk negatīvi, bet cilvēkam ir vieglāk iedzert tableti, ne maksāt desmit, divdesmit reižu vairāk un regulāri apmeklēt ārstu. Jau deviņdesmito gadu vidū pārgāju strādāt valsts institūcijā, risinot medicīnisko jautājumu uzraudzību, kontroli, vēlāk privāti praktizēju kā jurists. Pirms nepilna gada mainījās dzīves apstākļi, kopā ar ģimeni dzīvoju Cēsīs, izvērtējot visus par un pret, sapratu, ka šeit nav jēgas atvērt jurista praksi. Izvēlējos darbu slimnīcā. Kāpēc tā nedarīt, ja materiālās nodrošinātības jautājumus iespējams risināt kā darba ņēmējam?
– Jūs Cēsīs esat ienācējs. Kā jūtaties?
– Darba būs daudz. Un dzīve visu noliek savās vietās. Nekur dzīvošana nav bez garozas. Ne velti taču ir labi visur tur, kur mūsu nav. Tas mani nesatrauc. Vairāk vēroju, kā attīstās valsts, kādas ir tendences. Un pagaidām izskatās, ka procesi virzās uz konglomerāta attīstību centrā un tukšiem Latvijas novadiem. Valdībā nevērtē, ko, piemēram, Pasaules banka vai kāda cita padomus dodoša institūcija tikai rekomendē, un to, kas ieteikumos teikts imperatīva formā. Un vienu gadu plānojam reģionālu slimnīcu ar nodaļām blakus pilsētā, citu gadu piekritīsim pirkt helikopterus un pacientus vest uz Rīgu. Tas nav nopietni. Nav arī nopietni, ka novadu reforma ilgst gadiem un joprojām nezinām Cēsu vietu Latvijas kartē. Nav loģikas. Šādas nekonsekvences negatīvi iespaido iedzīvotājus, dažādu nozaru speciālistus, arī mediķus.
Komentāri