Anita Feldmane ar vīru dzīvo Vaives pagasta “Lejas Lielmaņos”. Viņu saimniecību sargā no patversmes paņemtais suņupuika. Ko nemana sargsuņa acs, no augstās ligzdas redz svētelis. Turpat pagalmā izrakts paliels dīķis, kurā rotaļīgi peld zivis. Nožogotā teritorijā vistas kontrolē gailis Pēteris, un uz visu to noskatās kaķe Minnija. Tomēr visvairāk Anitas sirds ir pie bitēm. Tās viņa sauc par savām meitenēm.
“Mana bērnība bija ļoti smaga. Mums nebija ne lāga cukura, nekā cita, toties mammītei bija viens bišu strops. Atceros, kā baidījos no bitēm, neko no tām nesapratu. Toties, kad tikām pie medutiņa, tā bija liela laime, un man medus ļoti garšo. Kad pirms sešpadsmit gadiem pārcēlāmies dzīvot šajās mājās, draudzene uzdāvināja spietiņu, ar to tad viss arī sākās. Tagad es bites nemaz nesaucu par bitēm, tās man ir tikai un vienīgi meitenītes,” cienājot ar medu, paskaidro Anita.
Viņas saimniecībā ir septiņi stropi, lai arī Anita gribētu vairāk bišu stropu, veselība to neļauj. Anita kolhoza laikos strādājusi par veterinārārsti, teļus ķerot, sabeigusi muguru, bet, kā atklājas, strādājot pie bitēm, vajag ļoti daudz fiziska spēka: “Tāpēc man dravā ir tikai tāds mīlestības līmenis, bet ar to pietiek sev, bērniem, radiem un kaimiņiem. Es jau sen vairs nepērku dāvanas. Otrs mans hobijs ir adīšana. Kas gan var būt labāks par skaisti noadītām zeķēm un medus burciņu!”
Izrādās, teiciens, ka ar bitēm nekad neko nevar zināt, nav īsti precīzs, jo “Lejas Lielmaņu” saimniece saka, ka, bites iepazīstot, par tām var zināt ļoti daudz. “Ejot pie bitēm, vienmēr jāpiedomā, kā pats jūties, jo pie stropiem nevar iet ar sliktu pašsajūtu, tāpat nedrīkst būt sasmaržojies vai iešņabojies. Jābūt tīrām drēbēm un labam, mierīgam garastāvoklim. Nemāku paskaidrot kā, bet bites to visu jūt. Vēl ļoti svarīgi ir laikapstākļi. Pirms negaisa, nedod dies’, tad ir vakars uz ezera! Dzels, ka traks,” smejas kundze, piebilstot, ka vislabāk uz dravu doties saulainā pēcpusdienā: “Tad darbīgās vācējas ir aizlidojušas uz pļavām un stropos palikušas tikai “mājsaimnieces”. Tām es netraucēju, tāpēc mierīgi varu aplūkot, kāds stāvoklis stropā, vai nav kaut kas jāpiekārto, jāpielabo.”
Vērtējot tirgotavās piedāvāto medus klāstu, Anitas kundzes balsī jūtama skepse: “Veikalā dažam medum liek klāt riekstus. Tas man nepatīk. Neesmu pārliecināta, no kurienes tie rieksti, cik tie ir tīri, varbūt tur kāds pelējums. Nepatīk. Labāk ēdu medu un riekstus atsevišķi. Uzskatu, ka veselīgāk ēst katru produktu atsevišķi, nevis kaut kādu rasolu. Īsts un kvalitatīvs medus, pēc izsviešanas saliets burciņās, ar laiku sacukurojas. Tas, lūk, ir īsts medus. Medus garša, smarža un krāsa atkarīga no ziediem. Mums visapkārt ir pļavas, te nav nekā, kas būtu jāmiglo. Meitenītēm tiek tīra manta, mežs, baltais bišu amoliņš un facēlija. Tie ir ļoti spēcīgi nektāraugi, un viss tepat tuvumā.”
Taujāta, kas medu padara tik dārgu, Anita atbild, ka viss jāskatās kopsakarībās: “Pirmām kārtām der aizdomāties, ka saimniekam jāiegādājas bišu māja, tā ar visu aprīkojumu maksā vairāk nekā 100 eiro. Tad pati bišu saime, kas arī nav lēta. Bišu māte arī jāmaina, jo labāka māte, jo dējīgāka, tā ražo spēcīgu ganāmpulku. Vēl jāpadomā, ka bitenieka darbam arī ir kāda vērtība, tara arī kaut ko maksā, jāpieskaita klāt izdevumi par etiķetēm, transportu. Tā tas viss kopā savācas. Uzskatu, ka 18 eiro ir pats mazākais, cik jāprasa par trīs litru medus burku, citādi bitenieks strādā par velti.” Anita reti pārdod medu, vairāk dāvina, bet uzskata, ja nopietni grib nodarboties ar komerciju, tad viss rūpīgi jāskaita kopā, ieskaitot savu darbu, ko cilvēki visbiežāk nerēķina.
Eiropas līdzfinansējuma piesaistei “Lejas Lielmaņos” ir par maz bišu saimju, jo līdzekļus var piesaistīt, sākot no 20 stropiem. “Es netieku pie dažiem maksājumiem, bet, paldies Dievam, man arī nevajag. Mēs esam divi pensionāri, un mums ir stabili ienākumi,” Anita smejas. “Man ir diezgan daudz zemes. Es nevaru teikt, ka laukos ir slikta dzīve. Mēs nevienā pušplēstā vārdā nedrīkstam bilst, ka mums ir slikti. Esam absolūti pašpietiekami. Mums ir savs sakņu dārzs. Pienu ņemu kaimiņmājā, pagalmā iebrauc četri autoveikali nedēļā. Kad patīk, iekāpjam mašīnā un aizbraucam uz Cēsīm uz kādu koncertu. Nekā netrūkst. Es nekad nevelkos ar degunu pa zemi. Nav, ko čīkstēt! Prieks ir tajā, ka cilvēks aptver, cik viņš spēj pacelt un dara atbilstoši savai varēšanai.”
Vaicāta komentēt konvenciālo saimniekošanu un lauku miglošanu, Anitas kundze saka, ka priecājas par apzināti kultivēto tīro vidi tuvākajā apkārtnē, taču, bez šaubām, lauku miglošana nodara savu postu: “Iet bojā bites. Visa tā ķīmija pēc tam nonāk arī medū. Vislielākās bažas, ka medus kļūst piesārņots. Jā, taisnība! Arī agrāk laukus migloja, bet medu neviens nepārbaudīja. Mēs ēdām pašu vellu ar visiem kukuruzņiku atlikumiem.” Saimniece teic, ka, lai vai kādi nebūtu ES noteikumi, tie tomēr ir cilvēka veselību saudzējoši un jauki. Labi, ka mūsdienās varam redzēt, ko apēdam.
Komentāri