Auseklis Baušķenieks – lieliskais latviešu gleznotājs – jau pāris gadus ir Dieva ausī, un Cēsīs sarīkotā viņa darbu personālizstāde ir pirmā, kurā ar mākslinieku var sarunāties vairs caur viņa atstāto mantojumu.
Par ko tas vēsta Cēsu Izstāžu namā apkopotajā kolekcijā – gleznās no muzejiem un gleznotāja ģimenes mājām – mākslas darbos, kurus meistars nav laidis no rokām ārā 50 gadus, tik svarīgi tie bijuši. Un tagad mēs varam minēt, par ko mākslinieks gleznojot bijis priecīgāks – jauno meiteni vai paša cepuri, radot 1957. gadā mākslas darbu „Jaunā platmale”. Dzīves prieku un dzīves sulīgumu vēstošā glezna Cēsu izstādē guvusi vislielāko ievērību, tai parādīts īpašs gods un telpa.
Personālizstāde piedāvā sastapšanos ne tikai ar labi zināmo mākslinieka rokrakstu, kurš ir tik pievilcīgs ar savu viegli ironisko un gudro skatu uz dzīves parādībām, kā mums tas šķiet tagad, bet arī uzdod jautājumu vai vecākā gadagājuma cilvēkiem liek atcerēties – kāpēc ilgus gadus padomju laikā Auseklis Baušķenieks bija mākslas administrācijai neērts gleznotājs. Vai tāpēc, ka viņa māksla saturēja spēcīgu lādiņu un no šīs mākslas spēka baidījās? Arī būdams visai cienījamos gados (dzimis 1910. gadā), gleznotājs uz audekla radījis sociāli asus stāstus. Izstādē to apliecina 1998. gadā tapusī „Skumjā melodija” un 2000. gada „Mobilais telefons katram”.
„Katra A.Baušķenieka glezna ir kā romāns – tik daudz krāsu, izteiksmes, detaļu un mīlestības,” vērtē mākslas kritiķe Baiba Eglīte. „Daudzas gleznas ir tuvu karikatūrai, bet sižets ir tik nopietns, tik ētiski pasniegts, ka smaidīt negribas.”
80. gadu beigās vienai no izstādēm mākslinieks rakstījis ievadvēstuli: „Esmu atradis savu vietu citu mākslinieku pulkā un uz gaismu varu skatīties nepiemiegtām acīm, un uz paletes uzspiest krāsas – cik un kādas man pašam patīk”. Lai šiem vārdiem varētu noticēt, citāts Cēsu izstādē ilustrēts ar pašportretu, kuram dots moto „Dieva ausī”.
Mākslinieka talanta cienītājiem ļoti saistoša, tā, ka pat acis nevar atraut, būs izstādes daļa, kurā sakārtotas 30. gadu vidū tapušās gleznas „Sievietes portrets”, „Pagalmā” un 1950. gadā gleznotā „Poliete”. Tas ir cits laikmets, cits skatījums uz pasaules lietu kārtību. Tā ir sievietes pielūgsme.
Komentāri