“Barība lopiem tiek gatavota. Zāle saaugusi lekna,” saka Mārsnēnu pagasta zemnieku saimniecības “Vecpenguri” saimnieks Rolands Kļaviņš un piebilst, ka arī auzu un griķu lauki lietū un vējā nav apskādēti.
“Vecpenguru” ganāmpulkā ir 75 gaļas lopi. Pirmo vasaru tie pārvesti uz ganībām Vecpiebalgas “Ragaiņos”. “Lai mainītu augu seku, tas jādara, jo ganības noplicinātas, jāatjauno. Bija jāizlemj- vai nu pērku sēklu un atjaunoju zālājus, vai tos aparu, mēslotā augsnē iesēju labību un pārvedu lopus, kur tie atkal mēslos laukus ,” stāsta zemnieks un uzsver, ka Vecpiebalgas pusē tīrumi kalnaināki. Vietās, kur grūtāk nopļaut, izdevīgi, ka ganās lopi. Ap 40 hektāros dažāda lieluma aplokos tiem barības pietiek. Reizi nedēļā abi bari tiek pārdzīti uz citu aploku. “Tie te jūtas labi. Abām barvedēm ir GPS kakla siksna, man telefonā ir lietotne, varu sekot, kur kura bijusi, kad devusies padzerties. Man sirds mierīga, strādājot Mārsnēnos,” pastāsta saimnieks un atklāj, ka, visticamāk, rudenī ganāmpulks tiks vests atpakaļ uz Mārsnēniem. Tur viss piemērots, lai lopiem ziemā būtu ērti: ir nojume, siltās dzirdnes, barības laukums. Rolands atzīst, ka arī “Ragaiņos” ir tādas iespējas, bet ģimene dzīvo Mārsnēnos, saimniekot vienā vietā ērtāk.
“Dzirdot, ka pa vasaru vedīšu lopus no Mārsnēniem uz Vecpiebalgu, ne viens vien saķēra galvu, bet tas ir variants, kā attīstīties, “ uzsver R.Kļaviņš.
Ganāmpulkā ir ne tikai šķirnes gaļas lopi, bet arī krustojumi. “Sākām ar piena un gaļas šķirņu krustojumiem. Pirmo vaislas bulli iegādājos no “Ragaiņu” saimnieces, no kuras tagad ar izpirkumu nomāju saimniecību. Pēc šarolē un limuzīniem ir pieprasījums izsoļu namā. Ganāmpulkā ir angusi, herefordi, limuzīni, šarolē,” stāsta saimnieks.
Saimniecībā teļi tiek audzēti sešus līdz astoņus mēnešus, bet nepārsniedzot 300 kilogramu dzīvsvaru. Pēc tādiem ir pieprasījums. Lopkopis atzīst, ka patlaban cena ir noslīdējusi, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, kad sāka saimniekot. Toreiz par jaunlopu varēja nopelnīt tūkstoš latu, tagad vidēji 800 eiro. “Savukārt visam, kas saimniekošanā nepieciešams, cenas palielinājušās. Tagad, pandēmijas laikā, vismaz degvielai cena samazinājās. Pērkot lielāku daudzumu agro dīzeļa, bija pat iespēja iegādāties zem puseiro litrā. Ja ir apstākļi, lai degvielu uzglabātu, un brīvi līdzekļi, tā bija laba iespēja,” pārdomās dalās R.Kļaviņš. Viņš uzsver, ka tirgū iepirkuma cena svārstās, ar to jārēķinās. “Ar mazumiņu var eksistēt, mūsdienās svarīgs ir apjoms. Kāda pircējam interese, ja piedāvā piecus bullēnus gadā? Uz šādu saimniecību rēķina arī pārpircēji plaukst un zeļ. Vienuviet savedot lopus, varam izskaust ātrās peļņas tīkotājus. Interesējas dažādi pircēji ar skaistiem firmu nosaukumiem, piedāvā augstāku cenu. Es palieku pie tā, kam uzticos,” saka Rolands un piebilst, ka mazās saimniecības cenu svārstības nespēj izturēt. Pamazām vien gaļas lopu audzētāju skaits saruks. Ja arī izaudzēto lopu skaits samazināsies, cena pieaugs.
“Vecpenguros” govju atnešanos plāno trīsreiz gadā un jaunlopus cenšas nepārdot tad, kad tirgū liels piedāvājums. Saimnieks vērtē- ja iepirkuma cena noslīdēs zem pagājušā gada vidējās, tad droši vien ganāmpulku samazinās, jo tas vairs nebūs rentabls. Pašiem nobarot arī neatmaksājas, Latvijā nav pieprasījuma pēc liellopa gaļas un nav arī pirktspējas. “Vienai gaļas govij ar teļu vajag vismaz divus hektārus tīruma. Ja šajos hektāros bioloģiski izaudzē auzas vai griķus, ienākumi būs krietni lielāki, nekā pārdodot bullēnu. Ja ir tīrumi, kur var, jāsēj graudi, un gaļas liellopi var palikt kā papildu nozare platībām, kuras nav piemērotas graudu audzēšanai,” pārliecināts zemnieks un uzsver, ka viena nozare pastāvēt nevar. “Kāpēc graudaugu audzētāji neaudzē tikai vienu kultūru? Katru gadu kādai ir labāka raža un cena,” viņš atgādina.
Saimniekot bioloģiski ir izdevīgi
To, ka no tēva pārņemtā saimniecība būs bioloģiskā, Rolands Kļaviņš nopietni izvērtēja. Pie mājas ir ap 70 hektāri zemes. “Lai saimniekotu konvencionāli, sākumā ir vairāk jāiegulda, jāiegādājas tehnika miglošanai, mēslojums, indes ir dārgas. Saimniekojot bioloģiski, ir iespēja augt, attīstīties, un vēl piemaksā par saimniekošanu. Patlaban ir patīkami, ka bioloģiskās pārtikas cenas noteiktam cilvēku lokam nešķiet augstas. Vai es mainītu saimniekošanas veidu? Viss atkarīgs no produktu cenām. Skaidrs ir viens– ar bioloģisko lauksaimniecību cilvēkus nepabaros, jo ražas ir mazākas. Taču ne vienmēr viss ir domāts visiem,” pārdomās dalās zemnieks.
Viņš audzē griķus un auzas. Griķi ir piemēroti arī, lai apkarotu nezāles. Griķiem izsējas norma mazāka nekā citiem graudaugiem, pieprasījums pēc tiem ir. Agrākos gados nokulto pārdeva uzreiz no kombaina. Tagad, piesaistot projekta finansējumu, iegādāta mobilā graudu kalte un piekabe. “Varu graudus pārdot, kad ir labāka cena,” uzsver zemnieks.
Laukus atbalsta vārdos
Par atbalstu zemniekiem tiek runāts daudz. Taču, kā atzīst “Vecpenguru” saimnieks, ikdienā daudz laika jāvelta gan birokrātijai, gan nesakārtotībai lauku apsaimniekošanā. “Projekti ļauj attīstīties. Algoju cilvēku, kurš rakstīja projekta pieteikumu, tas bija ilgi un sarežģīti, jo nepārtraukti bija papildu jautājumi. Bija brīdis, kad gribējās atmest ar roku. Tagad man ir iespēja iegādāties zemi. Bankā iesniegti visi dokumenti, atkal papildu jautājumi, kaut bankai taču redzama visa naudas plūsma gadu garumā. Brīžam tie jautājumi šķiet neloģiski. Naudas plūsma ir laba, par saņemtajām subsīdijām es to zemi varētu nopirkt uzreiz, bet tā saimniekot nedrīkst,” pastāsta zemnieks.
“Vecpenguri” nomā zemi Priekuļu pagasta Jaunraunā, Raunas pagastā. R.Kļaviņš uzsver, ka zemes nomas cenas kļuvušas nesamērīgas. Dzirdēts, ka prasa pat ap simt eiro par hektāru. “Nopirkt simts hektārus un iznomāt ir labs bizness”, bilst zemnieks. Mārsnēnietis ir pārliecināts, ka zemes nomas tirgu varētu sakārtot, vairāk kontrolējot tos, kuri saņem tiešmaksājumus. “Smalcināt zāli nedrīkst, bet cik daudzviet to dara? Vai pareizi, ka saimniecībā noteiktiem hektāriem platību jābūt sētajiem zālājiem? Ir pļavas, kuras nav vērts art, toties tur ir bioloģiskā daudzveidība, ar tehniku tikai izjauc to, kas nostabilizējies. Lauki ir ļoti dažādi, ar to jārēķinās. Zemju īpašnieki var pārtraukt nomas līgumu, jo pieteicies izdevīgāks nomnieks. Ja pirms tam saimniekots, ievērojot bioloģiskās prasības, arī turpmāk būtu jādara tāpat. Vajadzīgi gadi, lai šajā zemē atkal varētu audzēt bioloģiskus graudus,” viedokli pauž R.Kļaviņš un atgādina, ka, lai lauksaimnieks attīstītos, ir nepieciešama zeme.
Būt harmonijā
Rolands Kļaviņš atzīst, ka ikdienā mācās no citu grābekļiem. “Jo pats vairāk domāsi, plānosi, interesēsies, mācīsies no kolēģiem, jo mazāk problēmu būs ikdienas darbā,” pārliecināts zemnieks. Strādājot lauksaimniecībā, jāmāk nepazaudēt laiku sev un ģimenei. Rolands pastāsta, ka brīvdienās cenšas nestrādāt, un uzreiz piebilst, ka siena un labības kulšanas laikā gan jāķer stundas. “Laukos visu padarīt nekad nevar, un ir svarīgi, lai bērni redz tēvu, lai esam kopā, kad viņi aug,” uzsver Rolands.
Komentāri