SIA “Vikkers” starp mežizstrādātājiem apjoma ziņā ir pirmajā desmitniekā Latvijā. Pērn firma izstrādājusi ap 120 tūkstošiem kubikmetru koksnes.
“Vikkers” nodrošina darbu 30 cilvēkiem visā Latvijā. Iepriekš bijis vairāk, pēdējā laikā diemžēl nācies strādājošo skaitu samazināt.
SIA “Vikkers” ir reģistrēta Cēsīs. Tās īpašnieks Viktors Jonins ir Latvijas neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas valdes loceklis un labi pārzina ne tikai nozares problēmas, bet arī piedalās tās pārstāvju sarunās ar valdībām par normālu izdzīvošanu.
“Šobrīd mežizstrādātājiem būtiskākais – sakārtot finanšu plūsmu, lai pārdzīvotu šo laiku, “ saka Viktors Jonins un raksturo situāciju nozarē: “Mežizstrādātājiem situācija salīdzinājumā ar zemniekiem ir pat drūmāka. Subsīdiju tehnikas iegādei nav, akcīzes nodokļa atmaksu nesaņemam. Latvijā nav vienlīdzības zīmes starp mežsaimniecību, lauksaimniecību un zivsaimniecību, kā tas ir citās valstīs. Latvijas neatkarīgo mežizstrādātāju asociācija vairākus gadus par to runājusi ar visām valdībām.” Profesionāļi uzsvēruši, ka nozare jāstiprina tad, kad tai klājas pietiekami labi, lai veicinātu konkurētspēju, tad grūtā brīdī paši spēs strādāt. “Tagad izrādās, ka bijušais zemkopības ministrs Briselē nav pat cīnījies, lai subsīdijas varētu saņemt šķeldai. Citās valstīs šķeldu bioenerģijas ražošanai ir iespējams subsidēt, bet Latvija no tā atteikusies. Bet to mēs uzzinām tagad.
Bija iespējas Latvijas mežizstrādātājiem tikt pie Eiropas naudas tehniskā parka atjaunošanai, bet Latvijā neviena programma to neparedz. Citās valstīs viņi saņem tāpat kā zemnieki. Arī SAPARD mežizstrādei nebija. Visu esam pirkuši tikai paši,” saka uzņēmējs un pauž pārliecību, ka valdībai trūkst
politiskās gribas.
Kāpēc Latvijā mežizstrādē situācija ir tāda, kāda tā ir? Uzņēmējs uzsver, ka tās jau ir sekas daudzu gadu neizdarībām. “Katrā sevi cienošā valstī jābūt ilgtermiņa attīstības stratēģijai. Arī Latvijā. Ja valsts būtu definējusi, ka ir viena no mežiem bagātākajām valstīm un mežsaimniecība te ir būtiska, tad ES finansējums būtu virzīts nozares stiprināšanai un atbalstam, kā tas ir Skandināvijas valstīs. Bet Latvijā joprojām nav šādas stratēģijas, viss notiek haotiski,” domās dalās Viktors Jonins un uzsver, ka tas bijis pašapmāns, ka nozarē viss ir labi. Mežstrādnieki – laucinieki, bijušie kolhoznieki, kas apguvuši citu arodu. Viņi ir strādātāji. “Zemnieki var sacelt traci, aizbraukt uz Rīgu un dabūt 27 miljonus. Bet tā nauda ir arī mūsu samaksātā. Mums tās tehnikas ir vēl vairāk, bet, aizbraucot uz Rīgu, neradīsies
risinājums ilgtermiņā. Cenšamies saglābt savu biznesu, visu samazināt, strādāt par zemākām cenām, kaut arī cenu politika ir ļoti nelabvēlīga. To veido gan tirgus, gan “Latvijas valsts meži”,” domās dalās uzņēmējs.
SIA “Vikkers” ir ilggadēji pakalpojumu sniedzēji “Latvijas valsts mežiem” (LVM). Noslēgts līgums, bet dzīve pierāda, ka arī uz to nevar paļauties, jo situācijas mainās. Akciju sabiedrība domā par peļņu, nevis situāciju nozarē. Agrāk LVM rīkoja konkursus uz gadu, trim, tagad
piedāvā līgumu uz pusgadu un ne jau par noteiktu izstrādes daudzumu. Sēdi un gaidi, vai būsi vajadzīgs. Savulaik bija mežizstrādes firmas, kam noslēgti ilgtermiņa
līgumi ar LVM, bija kompānijas, kas pašas cirta, sniedza pakalpojumus un arī realizēja apaļkokus. LVM izsolēs sāka piedāvāt aizvien mazāk apaļkoku, vienīgā iespēja palika sniegt pakalpojumus LVM. “Uzticējāmies LVM vīzijai – strādāsim ilgtermiņā, darbs būs. Daudzi paņēma kredītus tehnikas iegādei un tagad ir situācijas ķīlnieki. Nav perspektīvas, bet līzingi, kredīti paņemti. Tuvākais bankrotu vilnis būs pavasarī,” saka Viktors Jonins un uzsver, ka MK atļāvis
šogad un nākamgad palielināt izcērtamās koksnes daudzu-mu.
“Jau tā vairākos segmentos ir pārprodukcija, cena krītas. Palielinot vēl koksnes piedāvājumu, cena pazemināsies. To diktē lielās zāģētavas. Citur arī nav kur pārdot. Ja tās nepirks, mežizstrāde apstāsies,” situāciju raksturo Viktors Jonins. Protams, mežizstrādātājiem ir savi plāni, kā veicināt mežizstrādes, kokrūpniecības attīstību, bet vara to negrib dzirdēt. Tai izdevīgāk būvēt gāzes un akmeņogļu stacijas, nevis domāt, kā izmantot vietējos resursus un dot darbu cilvēkiem.
“Jau piekto gadu runājam par akcīzes nodokļa atmaksu. Tas būtu ļoti liels atspaids. “Vikkeram” ap 180 tūkstoši latu gadā. Mežizstrādē lielāko daļu izdevumu veido degviela, tehnikas apkope, līzinga maksājumi un algas. Peļņas procents dārgajai tehnikai ir ļoti mazs. Jebkuras izmaksas samazinot, var balstīt nozari, mazāka būtu gala produkta cena, tas kļūtu konkurētspējīgs,” stāsta Latvijas neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas valdes loceklis Viktors Jonins un piebilst, ka premjers Aigars Kalvītis vēl solījis – nākamgad akcīzes nodokļa atmaksa būs. Pat veidlapas bijušas sagatavotas. Bet ar to viss atkal beidzies. “Asociācijas pārstāvji regulāri tikušies gan ar Zemkopības
ministrijas, gan Satiksmes ministrijas pārstāvjiem. Ar Mārtiņu Rozi viņa kabinetā vairākkārt tikāmies, bija izveidotas darba grupas. Dzirdējām solījumus, kam sekoja atrunāšanās, bet reāli nekas netika darīts. Starp ierēdņiem nav profesionāļu, kuri saprastu, kas notiek nozarē,” pārliecināts uzņēmējs un uzsver, ja būtu programma, ko darīsim desmit gados, tad varētu domāt, darīt. “Braucam no viena grāvja otrā, mēģinot noturēties uz ceļa, bet lāgā neviens nezina, kurp tas ceļš ved,” ar ironiju piebilst Viktors Jonins un atgādina, ka šobrīd ir bankroti, tiek atlaisti cilvēki. Bet, lai sagatavotu profesionālus operatorus, uzņēmējam ir jāiztērē krietni līdzekļi, jo profesionālajās skolās mežstrādniekus nemāca.
“Pat kredīta brīvdienas bankā mežizstrādātājs nevar paņemt,” stāsta uzņēmējs. Igaunijā gan ieviesta kārtība, ka uzņēmēji tehniku, par kuru nespēj samaksāt, atdod bankai uz laiku, pie tam netiek samazināta tās vērtība, uzņēmējs maksā, cik var, kad spēj maksāt nepieciešamo, saņem tehniku atpakaļ. Latvijā
labākajā gadījumā var pāris mēnešus maksāt tikai procentus. “Ja banka tehniku paņems, nevienam tā nebūs vajadzīga, pēc dažiem gadiem banka to pārdos, kaut kādu naudu dabūs atpakaļ, bet uzņēmējs paliks parādnieks. Kura banka pēc tam uzticēsies uzņēmējam, kam ir vecs parāds,” situāciju raksturo Viktors Jonins un uzsver, ka tā ar nozari noticis, jo gadiem tā bijusi pabērna lomā. Tas nekas, ka katru gadu IKP dod 500 miljonus latu. Viktors Jonins atzīst, laikam jau šķiet, ja mežizstrāde tik daudz dod ekonomikai, tad tajā viss ir kārtībā. Kādreiz
kredītdevējam pieticis, ja parādīts līgums ar LVM. Tagad arī kredītdevēji mainījuši savu politiku, un līgums vēl neko nenozīmē. Ir pat tā, ka tas tiek uzskatīts par apgrūtinājumu.
“Pirms desmit gadiem Cēsu rajons bija pirmajā vietā Latvijā zāģētavu skaita ziņā. Tagad vairs zāģētavu tikpat kā nav. Tās, kas palikušas, sašaurina ražošanu,” atzīst Viktors Jonins un uzsver, ka mežizstrādātāji ir pieraduši strādāt. Bet Latvijā, kā izrādās, kas panākams vien ar agresīvu rīcību, no spēka pozīcijām. “Esam izvēlējušies sarunu ceļu. Mums ir jāstrādā, nedrīkstam stāvēt ne dienu, tūlīt ir problēmas ar maksājumiem,” saka uzņēmējs un pauž pārliecību, ka mežizstrāde ir nozare, kurai ir nākotnē Latvijā.
Komentāri