Pavasarī jau redzēsim, kā būvniecības laukumā Daugavas krastā pacelsies Nacionālās bibliotēkas ēkas karkass. Celtnieki, trīs lieli Latvijas uzņēmumi – „Skonto būve”, „RBS Skals” un „Re&Re” apvienojušies Nacionālā būvkompānijā, lai to piepildītu. Ražošanas vadītāja darbu būvkompānijā veic Ilgvars Pauls, kuru pazīstam arī kā alpīnistu un grāmatas par Everestu autoru.
– Bibliotēkas celtnieks un reizē grāmatas autors – neparasti!
– Tā ir sagadīšanās. Nu jau gads aiz muguras, kopš tapa „Everesta otrā seja”. Kamēr taps Nacionālā bibliotēka, droši vien būs pienācis laiks grāmatas pārveidot elektroniskā formā. Ja būs pieprasījums digitalizēt, es to varēšu.
– Skaidrs, ka grāmatas aizvien vairāk ieņems digitālu formu, varbūt nevajag to bibliotēkas „kalnu” celt?
-Es saprotu, ka tas ir smalks mājiens par ēkas augstumu. Tā Rīgā patiešām būs ļoti iespaidīga celtne, augstāka par 70 metriem, un esmu pārliecināts, ka pienāks tāds laiks, kad Latvijā ar to patiešām leposies, pat līdzšinējie skeptiķi.
– Tev kā alpīnistam bijuši grūti pārvarami kalni, bet tagad tu pats strādā pie „kalna” radīšanas, jo ēkas makets to ļoti atgādina.
– Profesionāli nodarboties ar alpīnismu, tas tiešām ir netipiski celtniekam, bet
jāpiekrīt, ka dzīves ceļš reizēm aizved tieši tur, kur redzamas loģiskas saistības.
Nesen pa būvlaukumu pavadīju Eiropas valstu nacionālo bibliotēku vadītājus, rādot, kā mums iet. No viņiem sapratu, ka milzu projekti jebkurā valstī, arī ļoti attīstītā, prasījuši lielas pūles. Kam tikai citi nav gājuši cauri, lai bibliotēku ēkas taptu! Toties tagad sabiedrība var būt gandarīta, un reiz tas notiks ar mums. Iecerēts radīt pilnīgi jaunu arhitektonisku veidolu, tādu, kas mūsdienās var prezentēt visu valsti.
– Tomēr projekta sabiedriskajā apspriešanā bija iebildumi par ēkas un telpu lielumu.
– Bet mēs taču vairs nedzīvojam pagātnē, padomju laikos, kad pastāvēja kvadratūras normatīvi. Tieši normu smieklīguma dēļ radās privātmāju saspiestība, pilsētā apbūvēja mazus zemes pleķīšus, lai beigās secinātu, kādas muļķības esam sastrādājuši.
Jāsaka paldies tiem cilvēkiem, kas domā kosmiskāk. Sabiedriskai būvei tomēr jānes tēls. Tam jābūt iespaidīgam, ne tikai ēkai racionāli jāfunkcionē. Bibliotēkai jābūt, bet mums taču trūkst arī konferenču zāles, auditorijas ārzemju lektoriem. Pieļauju, ka reiz uz šejieni varēšu uzaicināt pasaulē slavenu alpīnistu, lai Latvijā noklausītos interesantu lekciju. Es runāju par zēniem, kuri pasaulē ir uz izķeršanu. Mums tieši tādu vietu vajag, kur attiecīga līmeņa cilvēkus uzaicināt.
– Aizņemts celtniecībā, turpini uzturēt ciešas saiknes ar alpīnistiem?
– Es sazinos ar kolēģiem no ASV līdz Japānai. Ļoti iespējams, ka kāds no viņiem pēc gadiem atbrauks uz Rīgu, un es zinu, ka man būs, ko parādīt – ne tikai iespaidīgo Vecrīgu.
– Mūsu „stikla kalns” varbūt viņiem atgādinās kaut ko no dabas veidotā?
– Esmu ar Nacionālās bibliotēkas autoru, arhitektu Birkerta kungu bijis kopīgās sapulcēs, bet nav gadījies pajautāt, kā tapa ēkas ideja – vai viņš atradās kāda kalna tuvumā, vai iedvesmojās no fotogrāfijas. Kad pirmo reizi šo projektu ieraudzīju, man tas uzreiz asociējās ar Everesta virsotni no Tibetas puses. Kad Everestu pirmo reizi ieraudzīju, pavērās akurāt tāds skats.
Daudzu cilvēku skatiens ir pievērsts pasaules augstākajai virsotnei. Nav izslēgts, ka katrs mēģina radīt savu dzīves Everestu – mākslā, arhitektūrā vai citā nozarē.
– Vai tava dzīves māksla tagad ir tikai celtniecība?
– Kopš manas „piezemēšanās”, bet par laimi uz kājām. Nu jau rit kāds astotais gads, kopš strādāju ar lieliem celtniecības projektiem. – Vai starp alpīnistiem mēdz būt arī celtnieki?
-Vienam draugam ir arhitekta izglītība, bet viņš ir izvēlējies dzīvot ceļotāja dzīvi. Alpīnismu savienot ar ļoti nopietno
nozari, kāda ir celtniecība, nav vienkārši. Protams, celtnieki daudz braukuši un atpūtušies kalnos. Atliek izvēlēties, kā es to esmu izdarījis. Vienmēr esmu jutis atbildību par uzticēto. Celtniecības projekta vidū nevar ņemt un pazust uz ilgāku laiku, lai pievērstos kam citam.
– Nosauc iespaidīgākos celtniecības projektus, kurus esi palīdzējis radīt, strādājot „Skonto būvē”!
– Galerija Centrs – Vecrīgā, centrālās dzelzceļa stacijas izbūve, tirdzniecības centri ”Mols” un „Olimpija”, TEC1 ražotne. Tie visi bijuši privātuzņēmēju pasūtīti, celtniecības gaitā saņēmuši attiecīgas garantijas, bet bibliotēkas pasūtītāja ir valsts. Pie tam līdz šim apjomā tik milzīgs projekts Latvijā vispār nav bijis. Lūk, tāpēc arī pagājušā vasarā radās Nacionālā būvkompāniju apvienība. Strādāsim paši ar saviem spēkiem, ar Latvijas darbaspēku. – Uz cik ilgu laiku slēgts līgums?
– Celtniecības ilgums ir trīs gadi. Pēc 2011. gada un būvniecības pabeigšanas vēl sekos viens gads – ēkas iekārtošanai. Mēs, latvieši, straujajos attīstības gados vienmēr centāmies izdabāt pasūtītājiem, būvēt ātri, reizēm pat apejot vienu otru tehnoloģiju. Bet šajā projektā droši vien liela nozīme būs valsts iespējām un nostājai turpināt projektu iecerētajā tempā.
Lielam cilvēku lokam pirms celtniecības bija iespēja iepazīties ar būves rādītājiem – iebilst, komentēt un uzlabot. Nacionālo būvkompāniju apvienība ir centusies ņemt vērā norādes un ieteikumus, bet ne tos, kas aicina apstāties. Mēs to nedrīkstam. Esam taču celtnieki, uzņēmējdarbību nevar apstādināt, pie tam katram no ļoti daudzajiem strādniekiem ir ģimene, kas jāuztur.
– Kādu laiku darba devēji celtniecībā bija spiesti izdabāt darba ņēmējiem. Pieprasot neticami lielas algas par mazkvalificētu darbu, tika izkropļots darba tirgus un tagad jūtamas sekas.
– Mūsu darbaspēka resursi nav pārāk lieli.Esam valsts ar nelielu iedzīvotāju skaitu un vīriešu daudzumu attiecīgā fiziskā kondīcijā, lai varētu strādāt smagu fizisku darbu. Diez vai pavārs vai mākslinieks nāks strādāt celtniecībā. Toreiz bijām uz ļoti strauja attīstības ceļa, Latvijā darbojās ārvalstu investori. Jā, darba tirgus
deva iespējas celtniecībā, un cilvēki to izmantoja. Apsveicami, ka daļa, pateicoties celtniecībai, izkārpījās no bedres, atrisināja problēmas, sakārtoja dzīvi, pabaroja ģimeni, bērnu septembrī uz skolu palaida jaunā uzvalkā. Tagad daudzi atkal
spiesti pārkvalificēties. Tāds ir tas kapitālisms. Padomju laikā arī es nesapratu, ka visu mūžu būs jāmācās.
– Vai tie, kas paguva iepazīt labāku dzīvi,
spēs ātri pārkvalificēties?
– Būs spiesti. Jā, latviešiem no dažiem darbiem ir neērti – nedod Dievs, kaimiņš ieraudzīs mani, pagalmu slaukot. Ja paliktu bez darba, es varbūt arī neietu pagalmu slaucīt pie kaimiņa logiem, bet iesēstos lidmašīnā, aizbrauktu uz citu valsti un tur izdzīvotu. To, ko kauns darīt šeit, var darīt citur.
– Tāpēc jau liela daļa aizbraukusi…
– Daudzi Latvijā pārprata, pārvērtēja savas spējas. Domāja, ja mans kaimiņš ir uzņēmējs, tad arī man tādam ir jābūt, nevis jāiet pie viņa strādāt. Tad nu labāk izvēlējās aizbraukt uz citu valsti un strādā citam.
– Ko vari sacīt par gadu, ko celtniecībā aizvadīji Briselē?
– Šim piedāvājumam piekritu, jo tādējādi saskatīju iespēju pamainīt savu ikdienišķo dzīvi, un esmu par to priecīgs. Kaut dzīve vēl vairāk dotu šādus pavērsienus, jo tur redzu attīstību, iziešanu no rutīnas. Man bija iespēja kontaktēties ar Eiropas celtniekiem, būvējot un rekonstruējot divas ēkas Latvijas pārstāvniecībai Briselē.
Brisele ir darījumu pilsēta. Ar to rēķinājos, dzīvojot tur, negaidīju to, ko pilsēta nevar dot – jūru vai kalnus. Tā tomēr nav vieta, kur ilgstoši dzīvot. Ievēroju, cik daudzi vietējie no šīs pilsētas ir aizbraukuši, bet viņiem tur palikuši īpašumi. Mājas tiek izīrētas, bet ne uzturētas. Dažas pat tik nolaistas, ka rodas iespaids, ka no 60. 70. gadiem nekas nav uzlabots.
Briselē bija arī ko pamācīties – kā bez sāpēm demontēt novecojušus namus, kurus grūti funkcionāli uzlabot. Ja rekonstrukcijas darbi ir dārgāki par uzcelšanu no jauna, tad nojaukt ir pareizais lēmums. Un to dara pilsētas vidū – milzīgus objektus „sagrauž”, neapstādinot pilsētas dzīvi un domājot par to, lai rastos kas jauns. Tādā ziņā eiropieši ir aizsteigušies mums priekšā. Dzīvojot Rīgā un esot lielākās Eiropas pilsētās, mani interesē lielas būves. Es redzu, kā vajadzētu reprezentēt Latviju. – Kādas no tālāka redzespunkta nu izskatās Cēsis?
– Atgriežoties pārņem sentimentalitāte. Man kā Latvijas pilsonim kremt tas, ka attīstās lielpilsēta Rīga. Pieļauju, ka straujajā augšupejā pēdējos gados grūstīšanās ar elkoņiem notika galvaspilsētā. Kaut attīstība tā būtu skārusi arī citas pilsētas! Prieks, ka tie, kuri ir pie varas Cēsīs, domājuši par ielu uzlabošanu, par sakoptību, arvien arī uzcelts kaut kas jauns.
– Cēsu „stikla kalns” bija skola, tad pils, tagad iecere radīt akustisko koncertzāli, tikai bibliotēkas rinda nav pienākusi.
– Kaut arī Cēsu bibliotēkā pagaidām ir šauri, svarīgi, kāda atmosfēra tajā valda. Es teiktu, ka, atrisinot problēmu vienkāršoti, uzceļot lielu šķūni, kādi piemēri arī ir Latvijā, apmeklētāji tajā nejutīsies ērti.
– Ir tāda sajūta, ka tu dzīvo diezgan ātri.
– Vajadzētu vēl ātrāk, pilnu dinamiku neizjūtu. Varbūt traucē mūsu klimatiskā zona ar pusgadu tumsā.
Komentāri