Pārgaujas novadā, Raiskuma pagasta saimniecībā “Papardes”, saimnieko Jānis Gailītis ar savu ģimeni un
vecākiem. Saimniecība nodarbojas ar stādu audzēšanu un pašlaik lūko paplašināties. “Papardēm” aizsākumi meklējami 1991. gadā. “Te ir ieguldīts ļoti liels darbs, jo saimniecība tapusi pilnīgi no jauna. Uzbūvēta māja, saimniecības ēkas, siltumnīcas, un iekopts tēva iemīļots ābeļdārzs. Kādreiz iestādītās 90 ābeles tagad ir brieduma gados un rudenī ienes bagātīgu ābolu ražu,” saka jaunais saimnieks, piebilstot, ka kopumā ģimenei jāapsaimnieko pieci hektāri zemes.
“Papardēs” samērā nesen pavairots zemeņu lauks, rudenī ievācami kartupeļi, burkāni, dilles, pupas, ķirbji un tomāti. Dārzeņus pārdod apkaimes tirgos, daļu labprāt nopērk Rīgas restorāni. Pašlaik Jānis tirgo ziedu stādus, garšaugus, tomātu stādus un zili zaļus brīnumus, pēc kuriem cilvēki stāv garā rindā. Tā, piemēram, šogad esot bijis neredzēti liels pieprasījums pēc eksotiskām mētrām – šokolādes, ananāsu un zemeņu.
“Savu apzināto dzīvi esmu dzīvojis siltumnīcās. Varu sniegt pilnīgu informāciju par jebkuru no šiem stādiem. Zinu, kā tas aug, kā pareizi barot, jo vecāki ar dārzniecību nodarbojušies, kopš sevi atceros. Kopīgi izdzīvoti tulpju, narcišu un neļķu laiki,” atmiņās kavējas jaunais saimnieks.
Pēc izglītības Jānis ir galdnieks, taču šajā arodā komerciālas peļņas nolūkā neesot strādājis nevienu dienu: “Uz brīdi biju izbraucis – piecus gadus strādāju Anglijā. Man bija mērķis iekrāt kapitālu saimniecības attīstībai un mājas celtniecībai. Atgriežoties atkal pievērsos dārzkopībai un “saslimu” pilnībā,” smejas Jānis.
“Mans aicinājums ir atrasties tirgū, piedāvāt maksimāli augstvērtīgu un kvalitatīvu pašmāju produktu. Atklāt pircējam, ko viņš iegādājas un kāds būs rezultāts. Cilvēki ļoti labi atceras, kur nopirkuši labus stādus, bet kur viņiem kaut ko iesmērēja,” saka Jānis.
Tuvākajos divos gados puisis apņēmies ierīkot 5 000 m² segtās platības: “Tad man jau agrā pavasarī ienāktos zemenes, garšaugi, gurķi. Gribētu saviem pircējiem piedāvāt produkciju jau tad, kad citi tikai par to domā,” atzīst zemnieks.
Šis ir Jāņa sestais darbošanās gads saimniecībā: “Pirmajos divos gados notika cīņa ar vecākiem. Tagad es esmu tas, kurš nosaka, ko audzēsim nākamajā gadā, kādas ir perspektīvas un kādas vīzijas. Pašlaik esam pusceļā uz to, lai vienlaikus tirdzniecības vietā pircējs varētu iegādāties arī kafiju un mājās ceptas kūciņas, bet ziemā būtu pieejami dažādi gaļas izstrādājumi un kūpinājumi. Vēlos, lai “Papardēs” neizjūt sezonalitāti, lai nemitīgi būtu prece vai produkts, ko realizēt.”
Jānis saka, ka sezonas karstākajā periodā izgulēšanās ir ļoti liela greznība, viņš guļot tikai četras stundas diennaktī: “Citreiz es neesmu spējīgs atbraukt mājās no tirgiem, tad ceļā apstājos un paguļu busā.”
Taujāts, kurš tad ravē un aprūpē stādus, ja puisis nemitīgi braukā pa tirgiem, viņš saka: “Vislielākais paldies man jāsaka vecākiem un krustmātei, kas pastāvīgi atrodas dārzniecībā, pa retam atrodas arī kādas palīdzīgas rokas no malas. Es atbildu par tehniskām lietām un tirgošanos. Pašlaik mani urda doma, kā pilnveidot siltumnīcas un darbu, lai varētu darboties vēl ātrāk un labāk. Mehanizējot procesus, es varētu aiztaupīt vecākiem roku darbu. Gribētu sasniegt tādu līmeni, ka vecākiem vairs nav jāstrādā, ka viņi ir padomdevēji, kas ienāk dārzniecībā un pakonsultē.”
Dārzeņi tiek izauklēti no sēkliņām, bet sēkliņas iegūtas no dažādiem avotiem, par prioritāti uzstādot profesionālo materiālu. “Svarīgi, lai nopirktais stāds izaugtu. Tāpēc es saviem klientiem piekodinu nākt pie manis ar sūdzībām, ja kaut kas nav izdevies. Es vienmēr atzīstu savas kļūdas un cenšos darīt labāk. Man katrs klients ir “liels cilvēks” un pat pāris stādu ir būtisks pirkums. Tik tālu par visu esmu juties pateicīgs, arī par zvaigznēm debesīs, kas laikam man labvēlīgas, jo, kamēr citi sūkstās par ieilgušo pavasari, es priecājos. Katrā defektā vajag atrast efektu, un šogad tieši šo laikapstākļu dēļ esmu vinnētājs, jo daži kultūraugi aizkavējušies attīstībā, tāpēc citiem tie ir izstīdzējuši, kokaini, bet man tieši pašā reizē – cilvēki pērk,” paraustot plecus, atzīst Jānis, “ir jārēķinās ar nelaimēm un ķibelēm, bet, ja mēs visu laiku par to sūkstīsimies, nekā laba nebūs!”
Vissmagākais posms ceļā no sēkliņas līdz naudiņai esot trauslo stādu nosargāšana agrā pavasarī, kad salnas kož bez žēlastības. “Jāmāk pareizi apkurināt siltumnīcas, jālīdzsvaro temperatūra, tad stāds attīstīsies dabiski un vienmērīgi. Pareizi norūdot stādus, pircējam nebūs vilšanās, kad, izstādot dēstiņus dārzā, visi aiziet bojā.
Tieši agrā kurināšana prasa smagu darbu. Pircējam, kas tāpat vien pastaigājas par tirgu, bieži nav priekšstata par šo medaļas pusi,” skaidro Jānis.
Vaicāts par izmaksām un to, vai uzsāktu saimniekošanu bez graša pie dvēseles, Jānis apdomājas: “Ja man nebūtu nekādu zināšanu, sāktu ar maziem solīšiem, bet te jāsaka – cik labi, ka man ir zinoši vecāki.
Bez šaubām, katrā šādā saimniecībā jābūt grāmatvedībai. Mēs zinām katru centu, ko ietirgojam un ko izlietojam, taču investīcijas nav nekādas mazās. Lielākie ieguldījumi aiziet siltumnīcas būvēšanai. Ļoti labi funkcionējoša plēves siltumnīca maksā tikpat, cik vidēji laba mašīna. Profesionālās sēklas, kūdra, apkure, minerālmēsli, dīzeļdegviela un transporta amortizācija – tas viss maksā. Mēs ierēķinām arī algas, bet savu algu es ieguldu atpakaļ saimniecībā. Jebkurā gadījumā cenai jābūt adekvātai, lai spētu izdzīvot arī pēc sezonas beigām.”
Sarunas nobeigumā “Paparžu” jaunais saimnieks saka, ka visgodīgākā spēle notiek tirgū: “Vienalga, vai tu tirgo puķes, stādus, zemenes vai citas ēdamlietas, jābūt absolūti godīgam, tikai tad veidojas klientu loks. Bet tieši savs klients ir tas, kas ļauj dzīvot un elpot, un tālāk attīstīties.”
Komentāri