Tā saka daudzi cēsnieki, kuri ikdienā izmanto videi draudzīgo transporta līdzekli – velosipēdu.
Dzīvojam laikmetā, kad gandrīz katram ir sava automašīna, un daudzi no mums sēžas pie stūres, pat īpaši neapsverot, vai tas maz ir nepieciešams. Vai tiešām nepieciešams braukt ar mašīnu līdz blakus veikaliņam vai darba vietai.
Par to domājusi arī cēsniece Anita Rasmane, kura šopavasar jau vairākus rītus uz darbu valsts iestādē devusies ar velosipēdu. A. Rasmane stāsta, ka šogad velosipēdu saņēmusi dāvanā no vīra un jūtas gandarīta, ka viņai ir iespēja ar to braukt pa pilsētu,
“Patiesībā tas ir jauki, jo kamēr aizbrauc līdz darbam, esi kārtīgi izkustējies, atmodies un pavisam skaidru galvu var ķerties pie dienas darbiem. Pagaidām man tas nesagādā arī nekādas neērtības. Man ir sieviešu velosipēds ar groziņu priekšā, kur novietot somu. Uz darbu braucu pat svārkos, kurpītēs un mētelī,” stāsta A. Rasmane, bet bilst, ka, būdama ikdienas velobraucēja, saskaras ar citām problēmām. Viņa norāda, ka Cēsis vēl nav tuvu tam, lai būtu draudzīga pilsēta velobraucējiem.
“Daudzviet ielu un trotuāru segums ir briesmīgs. Ērtai braukšanai traucē trotuāru augstie sliekšņi. Ietvēs iestrādātas arī notekrenes, kas lauž velosipēdu. Daudzviet pilsētā pie dažādām iestādēm nav vietas, kur novietot velosipēdu. Tas ļoti apgrūtina,” uzsver A. Rasmane, stāstot, ka arī viņas meita šogad uz skolu brauc ar velosipēdu.
Cēsniece bilst, ka ļoti cer, ka nākotnē mainīsies arī autovadītāju attieksme pret velosipēdistiem. Jo bieži nākas saskarties ar neiecietīgiem spēkratu vadītājiem.
“Šķiet, tam būtu jābūt dabiski, jo Cēsis ir maza pilsēta un ir salīdzinoši maza satiksmes plūsma, tomēr vienmēr atrodas kāds autovadītājs, kurš nikni pabrauks garām vai nobrauks teju gar pašu riteni. Tas ir nepatīkami un liek domāt, cik droši uz pilsētas ielām var justies bērni ar velosipēdiem. Citādi – man ļoti patīk braukt ar riteni un aicinātu to darīt arī citiem. Līdz šim pilsētā neesmu pamanījusi nevienu citu sievieti,
kura regulāri ar velosipēdu brauc uz darbu,” saka A. Rasmane.
Jau vairākus gadus tikai velosipēdu kā galveno pārvietošanās līdzekli izmanto Edgars Skuja. Viņš bilst, ka ir pieradis gan pie grumbuļainajām pilsētas ielām, gan stresainajiem autovadītājiem. Viņš uz ielas jūtas droši un līdz šim nekādu starpgadījumu nav bijis.
“Sākumā šķiet, ka nepieciešamas lielas investīcijas, lai iegādātos riteni, bet drīz saproti, cik daudz var ietaupīt. Lai brauktu pa pilsētu, nav vajadzīgs dārgs velosipēds. Var nopirkt kaut lietotu un ar to pārvietoties bez problēmām. Turklāt par naudas ekonomiju patiešām var runāt, jo velosipēds neliek ne tērēties degvielai, ne dārgai tehniskai uzturēšanai, kā tas ir ar auto. Tāpat nevajag aizmirst par naudu, ko citkārt iztērējam, apmeklējot sporta zāli, bet riteņbraukšana ir lielisks fiziskais vingrinājums,” saka kaislīgais velobraucējs E. Skuja un smaidot saka, ka viņam labprātāk ceļā uz darbu patīk vērot dabu, iedziļināties ainavā, elpot svaigu gaisu pretēji tam, ka jāsēž automašīnā un jākoncentrējas uz priekšā braucošās mašīnas aizmuguri.
Tiesa gan, abi velosipēdisti norāda, ka laikā, kad pieaug to cilvēku skaits, kuri ikdienā
uz darbu brauc ar velosipēdu, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par iespēju darba vietā droši glabāt velosipēdu. Darba telpās bieži vien to nedrīkst, uz ielas atstāt
visai nedroši. Taču pilsētā retās vietās ir uzstādīti speciālie velosipēdu novietošanas stieņi.
“Tas ir jautājums, kas būtu jārisina, jo tādiem būtu jābūt pie visām valsts iestādēm, uzņēmumiem un tirdzniecības vietām. Arī tās ir rūpes par klientu vai apmeklētāju,” saka E. Skuja. Savukārt A. Rasmane ar nožēlu teic, ka slikti ir tas, ka velosipēdus
nav iespējams apdrošināt. “Droši vien tas nav izdevīgi, jo īpaši lielajās pilsētās riteņi tiek zagti daudz. Taču es būtu gatava maksāt un apdrošināt savu velosipēdu, lai tas man nav jānes iekšā katrā veikalā, kamēr iepērkos,” komentē A. Rasmane.
Liene Lote Grizāne
Komentāri