Ja šī lēmuma pieņemšanas brīdī būtu apjausts, kāds darba apjoms gaida, cik daudz palīgu vajadzēs iesaistīt, iespējams, lēmums būtu cits. Tāpēc arī teicu, ka palīdzēja Laimes māte un citi Cēsīm palīdzīgie svētie un nesvētie.
Cēsu hronikas sagatavošana tuvojas nobeigumam. Bijuši daudzi varianti. Saturs milzis, taču vietām arī ticis īsināts. Darba dvēsele ir Jānis Polis. Kaut Vecpiebalgu un rajonu atstājis, kļuvis alūksnietis, taču dvēselē palicis mūsējais. Domāju, ka pēc Cēsu hronikas klajā nākšanas būs interesanti lasīt Jāņa skatījumu par darbu pie tās. Jānis Polis, pēc izglītības nebūdams vēsturnieks, bet par tādu tapis tiešā darba un plašo interešu dēļ, kļuvis par vienu no mūsu novada vēstures lielākajiem speciem. To veicinājušas Jāņa īpašības, kādas nepieciešamas īstam vēsturniekam – dažādu avotu pētniecības salīdzināšana, pretrunu un nesaskaņu rūpīga meklēšana, pareizākā viedokļa veidošana, dabas dota un darbā kaldināta intuīcija, lietišķs lakonisms.
Šāda vīra vadībā patīkami, kaut grūti strādāt. Jāņa labā roka hronikas tapšanā ir Daumants Vasmanis. Gatavojot vairākus izdevumus par Cēsu pagātni, viņš pārracis grāmatu kalnus, strādājis arhīvos, pārskatījis dažādus preses izdevumus. Par Cēsu senvēsturi viņš vai vienīgais vērā ņemamais oponents Jānim Polim. Diskusijas dažkārt ir karstas, bet saturīgas.
Kopš darba grupas pirmsākumiem citiem blakus ir seniors fotogrāfs Jānis Godiņš, arī vērā ņemams novada zinātājs, kurš gadu desmitos veidojis saturīgu personīgo arhīvu. Nu no sava garīgā pūra devīgi dod topošajai hronikai.
Daudz palīdzējusi Cēsu muzeja vadītāja Dace Tabūne. Veidojot muzeja krājumus, ieguvusi pamatīgas zināšanas par Cēsu vēsturi. Daces ziņā arī fotogrāfiju izvēle Cēsu hronikai.
Darba grupas centrā kultūras biedrības “Harmonija” izdevējdarbības vadītāja Dzidra Olengoviča. Viņas līdzdalība daudzveidīga. Dzidra Olengoviča papildinājusi hroniku ar ziņām par sv. Jāņa baznīcu un tās draudzi, par Cēsu sabiedriskajām organizācijām, kultūras dzīvi. Viņa daudz ko palīdzējusi precizēt. Dz. Olengovičas rokās līdzekļu sarūpēšana no Kultūrkapitāla fonda gan pētījuma veikšanai, gan grāmatas izdošanai.
Kādā no kopānākšanas pēdējām reizēm darbā piedalījās Ivars Prauliņš, pamatīgs Cēsu kultūras dzīves, Latvijas Tautas frontes Cēsu nodaļas zinātājs. Palīdzējuši daudzi citi.
Nobeigumam tuvojas materiālu apkopošana. Redakcijas grupa skata cauri savāktos materiālus gadu pa gadam. Atsijā nebūtisko, precizē neskaidro. Pašlaik nonākts līdz 19. gadsimtam. Palicis pats sarežģītākais – 20. gs. Smagākais tāpēc, ka šī hronikas daļa ir visplašākā. Nepieciešams veikt rūpīgu sijāšanu, sistematizēt, rakstīt par dažādām dzīves jomām. Sarežģīta ir pēdējā gadsimta personāliju atlase.
Šoreiz nerakstu par tiem ļaudīm, kuri gatavo hroniku iespiešanai. Šī darba lielākā daļa vēl priekšā.
Cēsnieki nereti bijuši iniciatori valstī daudzu labu darbu veikšanā. Arī šoreiz. Nepārspīlēšu teikdams, ka tik pamatīga hronika, kāda drīz nonāks daudzu rokās Cēsu jubilejas gadā, līdz šim nav bijusi nevienai Latvijas pilsētai (varbūt vienīgi Rīgai) un drīzumā, domāju, arī vēl nebūs.
Komentāri