83 gadus vecais Verners Tomsons uz Sibīriju tika izsūtīts 1949. gada 25. martā. Viņš stāsta – tobrīd nevarējis iedomāties, ka tā diena nesīs tik daudz traģiska.
Latvijā Verners atgriezās tikai pēc 20 gadiem. Vaicāts, par ko viņu izsūtīja, klusi atbildēja: „Laikam bija īpašumā pārāk liela māja.”
Lai arī pagājuši daudzi gadu desmiti, vaivēnietis stāsta, ka jaunībā piedzīvoto aizmirst nevar. „1945. gadā pēc kara atgriezos mājās no Francijas. Vācu laikā biju gaisa aizsardzībā kā gaisa izpalīgs. Mājas pavadīju vien četrus gadus, kad mani aizsūtīja uz Sibīriju, Tomskas apgabalu. Neviens jau neko neprasīja. 25. marta rītā vīri formās pienāca un teica, ka jāpošas. Strādāju pie Rīdzenes uz šosejas, skaldījām akmeņus, kad mani septiņos no rīta saņēma ciet. Aizveda uz Vaivi, kur jau smagā mašīna bija priekšā. Ar to mūs veda uz Liepas dzelzceļa staciju. Tur stāvēja četri ešelonu sastāvi ar vairākiem desmitiem vagonu. Nebija mūs kur likt, veda uz Amatas staciju. Sadzina vagonos un aizlika restes priekšā. Atminos, ka sniega toreiz bija mazāk nekā šodien… Tiklīdz pārbraucām Krievijas robežu, restes noņēma, bet ārā jau neviens nekāpa. Mūs nometināja uz laiku, bija jāgaida maijs, kad upēs aiziet ledus, tad mūs izvadāja pa kolhoziem,” stāsta Verners un teic, ka mājās varējis braukt pēc septiņiem gadiem, taču sanāca tā, ka tikai pēc 20 gadiem atgriezās dzimtajā Vaivē, kur viņu sagaidīja tēva māsa.
„Tos, kurus izveda 1941. gadā, veda ar domu, lai šie cilvēki neatgrieztos, bet mūs veda uz laiku. Sibīrijā mūs izvietoja pa kolhoziem, mēs strādājām. Es iekārtojos kādā kolhozā meža darbos un man pat maksāja algu. Nostrādāju 13 gadus, kad man no Latvijas rakstīja, lai atgriežos,” stāsta pensionārs. Viņš neslēpj, ka 25. martu piemin ik gadu. Turklāt piedzīvoto kara laikā un izsūtīšanu aizmirst nevarot. Tās ir rētas, kuras visu mūžu saglabājas atmiņā.
Vaicāts par to, kā dzīvo šodien, vaivēnietis saka īsi: „Par dzīvi nesūdzos. Esmu viens. Saņemu pensiju un ar to iztikt varu.”
Liene Lote Grizāne
Komentāri