Cēsnieki Kārlis Lukstiņš un Roberts Osītis divas sezonas nostrādājuši par gidiem Cēsu pilī. Puiši atzīst, ka tas palīdzējis iemīlēt pilsētu, tomēr pēc vidusskolas beigšanas nedomā turpināt gida karjeru.
– Kādēļ jums radās interese kļūt par gidiem?
Kārlis: – Mani pamudināja brālis, kurš iepriekš arī bija Cēsu pilī strādājis par gidu. Man vienmēr labi ir padevusies vācu valoda, tādēļ nolēmu būt par vācu valodā runājošu tūristu pavadoni. Problēmas sākumā varbūt nedaudz sagādāja runāšana cilvēku priekšā.
Roberts: – Man vienmēr ir padevusies angļu valoda, tāpēc nolēmu, ka šīs spējas kaut kā jāizmanto. Redzēju paziņojumu, ka meklē gidus, un pieteicos. -Gidiem jāmāk arī veidot labu kontaktu ar cilvēkiem. Kā tas padodas?
Roberts: – Mēs esam pat gidi – aktieri, kuri pārģērbjas un veido savu tēlu. Domāju, ka tas ir daudz interesantāk arī tūristiem, viņiem nav vienkārši jāskatās uz parastu gidu, kurš monotonā balsī visu nostāsta.
Kārlis: – Mēs nemitīgi mācāmies un pilnveidojam sevi. Jūtam, ja kaut kas cilvēkiem nepatīk, cenšamies darīt citādāk. Publika ir jājūt. Roberts: – Turklāt nav gadījies, ka bijušas divas vienādas ekskursijas. Katru reizi improvizējam, un cilvēki arī ir ļoti dažādi.
– Kā paši šo divu gadu laikā esat mainījušies? Kas šobrīd liekas citādāk?
Kārlis: – Mainījusies attieksme pret pili un pilsdrupām. Ir izveidojusies cieņa pret šiem vēsturiskajiem objektiem.
Roberts: – Pilsēta man ir kā mājas, otrās mājas. Katru ekskursiju vadot, Cēsis iemīlu arvien vairāk. -Ar ko atšķiras vācu tūristi no angļu?
Roberts: – Amerikāņiem patīk, ka viņi redz to dzelzs priekškara otru pusi. Viņi grib redzēt dažādus knifiņus, kas saistīti ar Padomju savienību, tās brukšanu, un darbības, kas risinājušās arī pilī. Savukārt skandināviem interesē līdzīgā vēsture, jo vairākus gadu desmitus Cēsis bijušas zem zviedru, vācu varas. Viņi redz to kā savu vēsturi.
Kārlis: – Vācu tūristi ir ļoti ieinteresēti mūsu pilsētas vēsturē. Austrieši, šveicieši vairāk brauc atpūtas dēļ.
Roberts: – Katru dienu aizejot uz darbu, sajūtu, ka maza pasaules daļiņa ir atbraukusi ciemos pie manis. Dažkārt tie ir cilvēki no Ganas, Urugvajas… Tas ir interesanti, jo redzi pasauli, būdams tepat uz vietas. Vienreiz man gadījās ģimene, kurā tēvs bija meksikānis, māte – vāciete, abi bērni perfekti runāja spāniski, vāciski un angliski, bet auklīte bija filipīniete. Interesanti.
– Varbūt jums kāds cilvēks vai tūristu grupa ir palikusi spilgti atmiņā… Roberts: – Ir interesanti, kad atbrauc Amerikas latvieši, kas varbūt pat ir jau dzimuši Amerikā, bet viņi Cēsis iepazīst kā senču izcelsmes vietu. Viņi nav ne kaimiņi, ne kas, bet savā ziņā līdzīgi tev…
Kārlis: – Ir patīkami, ka cilvēki atgriežas un atceras mūs. – Ko nozīmē būt labam gidam?
Kārlis: – Atraktīvam, gudram un zinošam. Gidam ir jāprot informāciju pasniegt interesanti un saistoši. Gidam jāprot tūristus piesaistīt pilsētai vai vēstures objektam, kuru pārstāvam.
Roberts: – Iemācīties informāciju un to pastāstīt, domāju, ka var katrs. Bet šo informāciju ir jāprot pasniegt tā, lai tā būtu interesanta klausītājiem. Domāju, ka dažiem cilvēkiem šādas dotības vienkārši ir dabas dotas. Ka viņi var uzstāties publikas priekšā… – Jums bieži saka paldies?
Roberts: – Mums pat aplaudē. – Kādus gidus atminaties no savām skolas laiku ekskursijām?
Kārlis: – Gidi parasti nav bijuši uzmanības piesaistītāji, un vienmēr licies, ka tas, ko viņi stāsta, ir neinteresanti… Bet šobrīd gan, esot ekskursanta lomā, jūtu līdzi gidiem. Viņu veiksmes un neveiksmes liekas kā paša. Roberts: – Man prātā palikuši čomīgie gidi, bet tagad jau sanāk salīdzināt un domāt, vai es būtu labāks gids, kā es to pasniegtu? <b. – Kas ir vispateicīgākā publika, kam vadīt ekskursiju?
Kārlis: – Vācu pensionāriem. Viņi ir ieinteresēti tajā, ko stāstu. Vēlas uzzināt. Jo lielākā daļa brauc apskatīt visas Baltijas valstis un tad salīdzina, spriež…
Roberts: – Visvieglāk ir strādāt ar pusmūža sievietēm.
– Vai nākotnes profesiju saistāt ar gida karjeru?
Kārlis: – Noteikti ne, taču nevaru vēl pateikt, kas mani interesē.
Roberts: – Es arī negribētu būt gids. Īpaši gadījumā, ja jābraukā pa Eiropu vai kaut kur tālāk. Tad ciestu ģimene, nebūtu pietiekami daudz laika, lai veidotu normālas attiecības.
– Ko jums pašiem šobrīd nozīmē būt gidiem savā pilsētā?
Roberts: – Es nesaucu sevi par Latvijas, bet gan Cēsu patriotu. Tas tiesa. Un lepojos, ka šobrīd ir iespēja izrādīt savu pilsētu arī citiem.
Kārlis: – Esmu lepns, ka dzīvoju tieši Cēsīs.
Roberts: – Es arī nevēlētos dzīvot nevienā citā Latvijas pilsētā. Šis darbs mums ir licis ļoti spēcīgi iemīlēt Cēsis. Vienkārši un skanīgi.
Komentāri