Cēsniece Agnese Okrašinska pagājušā gada augustā devās uz Londonu, lai mācītos un padziļinātu angļu valodas zināšanas. Jauno gadu meitene kopā ar ģimeni sagaidīja Latvijā, bet jau pēc nedēļas viņa dosies atpakaļ uz Angliju.
“Man ir liels mērķis, taču, lai to sasniegtu, vispirms dzīvē ir jāsasniedz daudz citu mazāku mērķīšu. Viens no tādiem bija arī angļu valodas apgūšana ļoti labā līmenī. Tādēļ arī devos uz Londonu,” saka Agnese un atklāj, ka pēc četriem pavadītiem mēnešiem Lielbritānijas galvaspilsētā un cītīgas mācīšanās jau jūtami pirmie sasniegumi.
“Kamēr esmu jauna un neprecēta, tikmēr varu laiku veltīt sev. Nebija problēmu sakravāt čemodānus un doties mācīties ārpus Latvijas. Turklāt mani šajā jautājumā ļoti atbalstīja vecāki, tikai pateicoties viņiem, varu nodoties mācībām, nedomājot par darbu vai finansiālām problēmām,” stāsta meitene un atklāj, ka Londonā dzīvo pie kādas kundzītes, kura Agnesei un vēl kādam puisim no Dienvidāfrikas izīrē pa istabai.
“Kad devos uz Londonu, nezināju, ne kur dzīvošu, ne kā tur izskatīsies. Ar dzīvojamo platību mani nodrošināja skola. Londonas lidostā paņēmu taksi un parādīju adresi, kurp jānokļūst,” stāsta Agnese.
Jautājot par to, kā Agnese Londonā atpūšas, meitene saka: “Esmu ieguvusi ļoti daudz jaunu paziņu no dažādām pasaules malām. Manā grupā mācās jaunieši no Kolumbijas, Brazīlijas, Venecuēlas, Turcijas, Uzbekistānas, Meksikas, Francijas, Spānijas, Irānas un vēl, un vēl. Esam internacionāli studenti, tas ir interesanti, jo ļoti daudz ko uzzinām par citām zemēm, kultūru un tradīcijām. Arī attiecības ar pasniedzējiem ir ļoti jaukas. Latvijā nevarētu iedomāties, ka ārpus nodarbībām kopā ar skolotāju varētu aiziet pasēdēt pabiņā. Tur attiecības ar skolotāju ir citādākas, it kā skolotājs ir draugs, bet reizē nepazūd arī cieņa pret viņu kā pasniedzēju.”
Agnese stāsta, ka katram studentam sava zeme liekas vismīļākā, un to diskusijās viņi aizstāv. Runājot par Latviju, cēsniece atzīst, ka ļoti daudzi viņas vecuma jaunieši, ārzemnieki vēl joprojām uzskata, ka Latvija un Krievija ir viens un tas pats. Itin bieži viņai nākas stāstīt, ka Latvija ir patstāvīga valsts ar savu valodu, tradīcijām un kultūru.
“Dažkārt tas pat šķiet kaitinoši, ka viņiem visa Austrumeiropa liekas viens veselums. Vienalga, vai esi no Krievijas, Polijas, Lietuvas… Kādreiz pat jautā, vai nav bijusi labāka dzīve, kad bijām zem plašā Padomju Savienības spārna. Turklāt angļiem Polija un Lietuva saistās ar tādām kā viesstrādnieku zemēm. Patiesībā es neteiktu, ka Anglija ir mana sapņu zeme, tur uz dzīvi apmesties nevēlētos. Arī uzliktais Austrumeiropas zīmogs traucē. Tad jau drīzāk Vācija. Jā, šī valsts vairāk atbilst manai būtībai,” spriež Agnese.
Runājot par Latvijā palikušajām drudzenēm, Agnese saka: “Atbraucu mājās un skatos, viena apprecējusies, citai bērniņš būs, kāda cita vēl mājokli iegādājusies… Tad pašai šķiet, ko es varu skriet pa pasauli? Varbūt arī man jāsāk stabila dzīve. Taču pēc trim pavadītām nedēļām Latvijā jau tā kā nedaudz gribas atpakaļ. Zinu, ka dzīvē visu pagūšu. Man netrūkst sapņu, kurus censties piepildīt. Un gan jau savs laiks pienāks arī ģimenes izveidošanai,” saka Agnese.
– Atklāj kādu sen lolotu un piepildītu sapni. – Vienmēr gribēju aizbraukt uz Vāciju un iemācīties kārtīgi vācu valodu. Tas man bija sapnis kopš pamatskolas laikiem. To arī izdarīju. – Tev ir savs elks? – Šobrīd Ivars Godmanis. Man patīk, kā viņš pārdomāti un konkrēti runā. Bet ne jau gluži elks… – Mīļākā valsts vai zeme? – Sapņoju aizbraukt uz Dienvidameriku. Patīk arī Vācija un Francija. – Dzērvenes vai brūklenes? – Tās taču ir līdzīgas…. – Kā mēdz atpūsties? – Uz vecumu man patīk lasīt grāmatas. Patīk ar draugiem pasēdēt krodziņos un iet uz kino. Patīk braukt uz kalniem slēpot.
Komentāri