Cēsniece Bella Pundure (17) strādā ģimenes viesu namā, mācās Vidzemes Tehnoloģiju un Dizaina tehnikumā par produktu dizaina speciālisti, bet brīvajā laikā aizraujas ar sportu, trenējoties sieviešu futbola komandā Cēsis/FK Priekuļi. Cēsu apkārtnē visbiežāk redzama pārvietojamies ar sievietēm netipisku transportlīdzekli – motociklu, kā pati to dēvē – Mazulīti.
Kā sākās aizraušanās un rūpēšanās par Mazulīti, Bella “Druvas” lasītājiem atklāj: “Jau no piecu gadu vecuma, kad onkulis iegādājās kvadraciklu un mani izvizināja, sapratu, ka tas mani aizrauj. Jau tolaik sāku vairāk vērot motociklus – sporta, tūristu, ekskluzīvos un citus. 14 gadu vecumā jau varēja iegūt AM kategorijas vadītāja apliecību, kas paredzēta braukšanai ar motorolleru un mopēdu. To, protams, arī ieguvu, lai pamazām tuvinātos iespējai braukt ar motociklu.”
Bella 16 gadu vecumā turpināja doties pretim nākamajam mērķim un ieguva A1 kategorijas motocikla vadītāja apliecību, lai brauktu ar spēkratu, kura dzinēja tilpums ir līdz 125 kubikmetriem. Jauniete atzīst, ka grūtākais esot bijis iemācīties braukt ar motociklu, bet priecājas, ka instruktors “salicis visu pa plauktiņiem”. “Liela nozīme, protams, bija iegūtajām zināšanām un braukšanas iemaņām ar motorolleru, bet varu atzīties – sākumā, mācoties braucot ar motociklu, raudāju, nemācēju pārlikt ātrumus, nospiest sajūgu. Braukt ar motociklu ir pavisam citādi nekā motorolleru, bet eksāmenu aizvadītā gada rudenī godam nokārtoju, un bija jāsāk meklēt savs Mazulītis,” stāsta Bella.
Jauniete dalās sajūtās par pirmo reizi, uzkāpjot uz motocikla: “Ziemassvētkos tuvinieki bija sarūpējuši man pārsteigumu. Visiem dāvanas bija sadāvinātas, es klusībā cerēju, ka man varētu uzdāvināt spēkratu, jo pēc motocikla vadītāja apliecības iegūšanas diendienā biju pētījusi iespēju tādu iegādāties. Vecmāmiņa teica, lai aizeju uz garāžu un atnesu marinētus gurķus. Mēs svētku maltīti bijām jau labi paēduši, bet, ja vecmāmiņa saka, ka vajag, klausīju. Attaisīju garāžas durvis, tur manā acu priekšā bija motocikls! Jau Ziemassvētku naktī uzkāpu uz moča un jutos fantastiski. Pēc pāris dienām izbraucu arī mazu aplīti ap savu kvartālu. Es pat gulēt naktīs nevarēju, vajadzēja moci blakus.”
Šobrīd Bellas Mazulītis ir pelēks Honda Vandero 125 jeb Honda XL 125. “Tas ir bezceļa enduro tipa motocikls – braucu gan pa asfaltu, gan zemes un meža ceļiem,” paskaidro Bella. Jauniete pati arī rūpējas par spēkratu – eļļo, mazgā, sakopj tehniskā kārtībā.
Kā atklāj motociklu entuziaste, svarīgs arī ekipējums.
“Svarīgākā ir ķivere, bez tās nekur. Vēl nepieciešami speciālie cimdi, zābaki, bikses un jaka. Vislabāk izvēlēties spilgtu ekipējumu, lai autovadītāji var pamanīt uz ceļa. Apsēžoties uz motocikla, vismaz viena kāja jāspēj nolikt uz zemes – tas ir moča pareizais augstums attiecībā pret tā vadītāja garumu. Mocim jāpiestāv tā vadītājam, jābūt vienam veselam, ir jāizjūt,” iesaka Bella.
Uz jautājumu, kas aizrauj šajā motociklu pasaulē, jauniete atbild: “Man patīk ātrums un riskēt līdz zināmām robežām. Galvenais ir nebaidīties un neapdraudēt citu dzīvību. Mazulītis līdz šim nekad nav mani pievīlis.”
Ar motociklu braucam lielākoties redzam vīriešu dzimtes pārstāvjus. Meiteņu un sieviešu īpatsvars ir mazāks. Bella par saviem novērojumiem stāsta: “Manos bariņos pārsvarā ir puiši. Ir arī meitenes, bet tās saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Visticamāk, tas tāpēc, ka vīrieši mēdz būt pārgalvīgāki. Sievietes, manuprāt, riskēt uzdrošinās retāk. Bet mani tas vilina, esmu nedaudz puiciska. Citiem patīk braukt uz četriem riteņiem, man uz diviem. Kad sasniegšu pilngadību, nokārtošu B kategorijas autovadītāja apliecību, un tad plānots iegūt A2 kategorijas motociklu vadītāja apliecību, kura motora jauda nepārsniedz 35 kW. Tas būs vēl jaudīgāks motocikls!”
Jauniete smaidot atzīst: “Lai brauktu ar motociklu, vajag būt brīvam un nebaidīties. Jābūt līdzsvaram, reakcijai un nedaudz trakam.”
Komentāri