Daudzu jauniešu sapnis- reiz aizbraukt uz Ameriku. Cēsnieks, fotogrāfs un Kultūras koledžas students Jānis Vīksna šoruden bija Ņujorkā. Turklāt arī viesošanās iemesls gana nozīmīgs, jo Ņujorkā bija izstādītas Jāņa fotogrāfijas.
Jānis, rādot bildes un mēģinot apkopot domas, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem par Ņujorku, nespēj slēpt smaidu. Puiša acis vēl joprojām iemirdzas, stāstot par redzēto un izdzīvoto Ņujorkā.
“Ņujorka man vienmēr šķita nedaudz drūma, bet, atgriezies no turienes, varu teikt, ka mans viedoklis ir krietni uzlabojies. Gan par kultūru, sociālo stāvokli, attieksmi un daudz ko citu. Uz ielas Ņujorkā ir daudz cilvēku. Ļoti daudz, bet nevienu brīdi, pat esot tūristam, kurš neko daudz nesaprot, nav jājūtas pazudušam. Tur cilvēki ir līdzcietīgi un ļoti laipni. Palīdzība uz ielas ir pavisam ikdienišķa lieta. Neviens neatsaka, ja pajautā ceļu. Turklāt teikšu, ka pašu amerikāņu uz ielas, šķiet, ir vien pārdesmit procentu, pārējie ir korejieši, japāņi, meksikāņi, eiropieši. Radās priekšstats, ja Ņujorkā kāds, piemēram, uzbruktu, citi steigtos palīgā, ko laikam neteikšu par Rīgu. Nebrīnos, ka līdzīgā situācijā Rīgā palikšu uz ielas viens un neviens nepiesteigsies palīdzēt,” domās dalās Jānis, sakot, ka Ņujorkā uz ielas jutās daudz drošāk nekā Rīgā.
Jānis teic, ka līdz šim lielākais priekšstats par Ņujorku bijis no filmām. Augstceltnes, cilvēku pūļi, dzeltenie takši, troksnis, burzma.
“Ņujorka ir milzīga pilsēta, bet trīs dienās, kuras tur pavadīju, centos visu pilsētu izskriet kājām. Lai gan jāteic, ka vakaros ar pēdējiem spēkiem varēju ieiet savā viesnīcas istabiņā pēc vismaz kādiem 50 dienā nostaigātiem kilometriem. Taču mani urdīja apziņa, ka nedrīkstu laiku vienkārši pavadīt nīkstot un neko nedarot. Turklāt pirmais kultūršoks jau bija, izkāpjot lidostā. Bija vakars, kā izgāju no lidostas, apkārt spietoja melnādainie, piedāvājot taksometra pakalpojumus, un likās, ka tieku ierauts tādā kā pilsētas virpulī. Nedaudz pastāvēju, apradu ar situāciju un mēģināju atrast ceļu līdz viesnīcai. Tur paņēmu pilsētas karti un uzreiz biju gatavs doties ielās. Jāteic, ka Ņujorkā viss ir liels. Ja skaties kartē uz parku, šķiet, kas tad tas?! Patiesībā 40 minūtes nepieciešamas, lai izietu cauri parkam vai vairāk nekā stunda, lai apietu ap parka dīķi. Turklāt, esot svešā vietā, vienmēr svarīgi saprast pilsētas plānojuma pamatu. Jāsaprot, kā kas notiek, kāda ir pilsētas, sabiedriskā transporta satiksmes sistēma. Kad saproti lietas būtību, tad jau vari iepazīt pilsētu. Taču trīs dienas, protams, ir pavisam mazs laiks, lai teiktu, ka Ņujorku iepazinu,” domās dalās fotogrāfs un atzīst, ka Ņujorka ir ļoti daudzveidīga.
“Katrā diennakts stundā Ņujorka ir citāda. Tā atšķiras pat dažādos laika apstākļos. Kad līst, ielās parādās daudz afrikāņu izcelsmes cilvēku, kas tirgo lietussargus. Zini, ka vienmēr lietussargu varēsi nopirkt, ja līs. Kad satumst, izgaismojas reklāmas, košas, iespaidīgas. Pilsētas ielās visu laiku ir kustība. Pat naktī Ņujorkas ielās netrūkst ne cilvēku, ne automašīnu. Šķiet, darbība notiek nepārtraukti. Ne velti ir teiciens, ka Ņujorka ir pilsēta, kura nekad neguļ. Arī Ņujorkas rajoni ir ļoti atšķirīgi, sākot no rūpniecības, biznesa, tirgus līdz izsmalcinātam mākslas galeriju rajoniņam. Metro atkal ir cita kultūra, tā vienkārši ir jāizbauda. Arī tur ir cilvēki, kuri, iekāpjot metro, ubago. Viņi kaut ko dzied, pat repo un runā, protams, angļu valodā. Tas arī bija man tāds neliels kultūršoks. Latvijā kaut kā pierasts, ka nauda tiek lūgta krievu valodā,” teic Jānis un, smaidot saka, ka Ņujorkas metro patiešām dzīvo žurkas. Tās nācās arī redzēt.
Vai Jānim šajās dienās Ņujorkā izdevās iemūžināt šo pilsētu fotogrāfijās? Viņš smaidot saka, ka fotoaparāts no rokām netika izlaists ne mirkli.
“Ja atgriezīšos reiz Ņujorkā, vispirms aiziešu uz vietām, kur nepaspēju pabūt. Arī daudzus labus muzejus nebija iespēja apmeklēt, jo tie bija slēgti. Kas attiecas uz fotografēšanu, gribējās iemūžināt visu, un līdz ar to nebija laika tik daudz domāt par īsto bildi, par īsto koncepciju. Šīs ir bildes atmiņai. Bet, jā, bildēju, pat nebaidoties no lietus. Ņujorka noteikti ir vieta, kur fotogrāfam izpausties,” saka Jānis.
Jāteic, ka Jānim šis gads vēl sola vairākas nozīmīgus notikumus. Atgriezies no Ņujorkas, viņš jau domā par savas fotoizstādes atklāšanu Cēsīs. Turklāt šī izstāde būs arī solis pretim skolas beigšanai.
“Pienācis laiks beigt Kultūras koledžu, un mans diplomdarbs ir izstādes izveidošana. Tā kā mana sadarbība līdz šim ar “Fonoklubu” bijusi aktīva, nolēmu savu izstādi rīkot tajā,” saka Jānis, aicinot visus decembra sākumā uz savas foto izstādes atklāšanu. Liene Lote Grizāne
Komentāri