Pēdējā laikā itin bieži nācies dzirdēt dažādus stāstus par augstākās izglītības kvalitāti vai, pareizāk sakot, to, ka tieši šīs kvalitātes nav. Studējoši cilvēki arvien vairāk studijas pielīdzina biznesam – tiek prasīta milzīga studijas maksa, bet kas tiek saņemts pretim?
Sandis (21 gads), studē neklātienē:
– Īstenībā jau haļava. Ļoti bieži 1. kursā pat lekcijas nenotika. Lielā mērā gan viss ir atkarīgs no paša. Iespēja mācīties ir dota, un tas, kā students izvēlas pavadīt mācībām atvēlētos piecus gadus, ir viņa paša ziņā. Par pasniedzējiem neko sliktu teikt nevaru. Lai gan studēju augstskolas filiālē, tomēr pie mums brauc labi pasniedzēji, kuru lekcijas ir interesantas un saistošas. Mums augstskolā lekcijas notiek arī ar teletiltu – pasniedzējs lekciju lasa Rīgā, bet mēs, sēžot auditorijā, to klausāmies. Šādam lekciju pasniegšanas veidam ir savs labums, vari justies brīvāk, ja nepieciešams, vari iziet no auditorijas. Tomēr priekšroku dodu lekcijām ar īstu pasniedzēju auditorijas priekšā.
Valters (24 gadi), studē maģistrantūrā:
– Runājot par studiju kvalitāti, jāsaka – ir visādi. Ir tiešām labi pasniedzēji, kuru lekcijas ir ne tikai interesantas, bet arī zināšanu piesātinātas. Taču ir gadījies, ka lekcijas lasīt atnāk pasniedzēja asistente, kurai ir diezgan maza sajēga par mums apgūstamo tematu. Nav jau arī noslēpums, ka daudzi pasniedzēji brauc no Rīgas augstskolām. Viņi ātri atskrien uz lekcijām, kaut ko pastāsta un prom ir. Kas tā par atdevi? Taču studiju maksa ik gadu pieaug, neskatoties uz to, ka veidojas šādas situācijas un augstskolās varbūt iegūtās zināšanas vairs nav tādā kvalitātē, kā kādreiz.
Iveta (25 gadi), vairs nestudē:
– Šķiet, mana studiju pieredze diemžēl nav visai pozitīva, jo studijas pametu tieši sliktās mācību kvalitātes dēļ. Domāju, nav īsti normāli, ja augstskola nevar nodrošināt pasniedzējus. Ja, katru reizi ejot uz augstskolu, jādomā, vai maz pasniedzējs būs atnācis, ja būs, tad vai tas būs tas pats, kurš iepriekšējā reizē uzlicis referātu rakstīt. Diemžēl tieši tāda bija mana studiju pieredze. Rezultātā nolēmu, ka neesmu gatava šķiesties ar naudu, ja ir šāda attieksme pret studentiem. Vēl neesmu izlēmusi, ko darīšu tālāk, bet noteikti tajā augstskolā vairs neatgriezīšos.
Aija (28 gadi), dalās pieredzē: – Esmu ieguvusi divas augstākās izglītības, un nu jau pāris gadus domāju, ka jāpastudē vēl. Protams, piekritīšu viedoklim, ka augstākā izglītība pārvērtusies par biznesu. Ja gada maksa pārsniedz tūkstoš latu vai ir tuvu šai summai, īsti normāli, manuprāt, tas nav. Taču, ja tik daudz par studijām jāmaksā, domāju, ka kvalitātei jābūt nevainojamai un auditorijas priekšā jāstājas tiešām labiem pasniedzējiem, lektoriem. Jāsaka gan, par augstskolas laiku neko sliktu teikt nevaru, tas varbūt tādēļ, ka studijas beidzu pirms pāris gadiem. Taču nesen mēģināju Cēsīs iet kursos, par kuriem arī prasīja diezgan lielu summu, taču kvalitāte bija zem katras kritikas. Domāju, ne katrs var stāties auditorijas priekšā un mācīt. Vispirms jau ir jāprot otram iemācīt. Nevar atnākt pie cilvēkiem un sākt improvizēt nodarbības scenāriju. To taču var just, ka priekšā stāv nesagatavojies pasniedzējs. Tādēļ domāju, ka arī augstākās izglītības un kursu jomā jāplīst milzīgi uzpūstajam burbulim, lai situācija normalizētos.
Komentāri